Programma “Socrates” deva iespēju iepazīties ar Vācijas pieaugušo izglītības institūta darbu un pieaugušo izglītības sistēmu.
Programma “Socrates” deva iespēju iepazīties ar Vācijas pieaugušo izglītības institūta darbu un pieaugušo izglītības sistēmu. Vācijas pieredze apstiprināja atziņas, ko vairāku gadu laikā esmu guvusi sabiedrības integrācijas veicināšanas darba grupā. Esmu pārliecinājusies, ka sabiedrības integrācija un pieaugušo tālākizglītība nav atdalāmas viena no otras.
Vācijā viss pieaugušo izglītībā ir vērsts uz mērķi jebkuru valsts iedzīvotāju integrēt sabiedrībā. Tas var būt bezdarbnieks, kas ir zaudējis iespēju sevi apliecināt darbā. Tas var būt invalīds vai cilvēks ar citām problēmām. Tas var būt cittautietis, kas neprot vācu valodu. Taču šos cilvēkus nešķiro, jo viņi visi ir jāintegrē sabiedrībā. To dara pieaugušo izglītības institūcijas, nodarbinātības un sociālās palīdzības dienests un uzņēmumi, kas atgādina arodskolas pieaugšajiem. Varbūt tās nav vienā sistēmā juridiski, bet metodiski tās ir vienā sistēmā.
Ar “maigu pātagu”
Vācijā uztraucas par katru cilvēku, kas nemācās. Tā ir “maiga pātaga”, kas liek mācīties arī tiem, kas strādā darbavietā un saņem garantētus ienākumus. Strādājošie zina, ka ne mirkli nevar pārtraukt mācības un kāpt pa karjeras kāpnēm. Mūsu valstī cilvēki bija pieraduši, ka darbavieta ir nodrošināta un no tās aizies pensijā. Daudzi nejūt nepieciešamību meklēt citu darbavietu vai rūpēties par savu karjeru. Bieži vien negatīvi vērtē tos, kas kāpj pa karjeras kāpnēm.
Tagad arī Latvijā viss ir citādi. Neviens nevar būt pārliecināts par savu rītdienu, jo katram var paziņot, ka pēc mēneša viņa pakalpojumi nebūs vajadzīgi. Vācijā ir sistēma, kas dod iespēju mācīties un atgriezties darbā. Latvijā iespēja palikt bez darba šausmina, jo te vēl nav sistēmas, kas nodrošina atpakaļceļu.
Mums ir citas problēmas
Latvijā vairāk runā par cittautiešu integrāciju sabiedrībā un problēmām, kas rodas latviešu valodas nezināšanas dēļ. Iespējams, ka tā ir sāpīgākā problēma. Bet tā zaudē integrācijas motivāciju. Par mērķi izvirza latviešu valodas apguvi tāpēc, ka tā ir valsts valoda. Kamēr to nesapratīs, tikmēr būs cittautieši, kas pieprasa otru valsts valodu.
Sabiedrības intergrācijas mērķis ir sagatavot cilvēkus, lai viņi bez psiholoģiskām problēmām var dzīvot, strādāt un saprasties ar citiem cilvēkiem.Vienlīdz grūti atrast darbu ir latviešu un krievu valodā runājošiem. Cittautiešu integrāciju ir uzņēmusies Naturalizācijas pārvalde, un tāpēc ir vienpusējs skatījums, informācija un pieeja šī jautājuma risināšanā. Alūksnes rajona padomes darbinieki atzīst, ka mums citā valodā runājošu iedzīvotāju integrēšana nav svarīgākā problēma.
Mums ir citas grupas, kam ir nepieciešams integretēties sabiedrībā. Tās ir mātes, kas ilgstoši bijušas bērnu kopšanas atvaļinājumā. Tie ir bezdarbnieki, kam jāpalīdz atrast darbu. Tie ir pēc soda izciešanas no ieslodzījuma vietām atgriezušies, ko sabiedrība nevēlas pieņemt. Tie ir jaunieši, kam ir vidējā izglītība, bet nav specialitātes. Darba devēji vēlas, lai uzņēmumā strādā zinoši un profesionāli sagatavoti darbinieki.
Jāveido vienota sistēma
Latvijā trūkst starpposma, kas Vācijā ir pieaugušo arodskola vai mācību kombināts. Tur pieņem darbā neatkarīgi no vecuma, zināšanām, sagatavotības un valodas prasmes. Noslēdz līgumu par apmācību un sagatavo kādai vienkāršai profesijai, kam nav nepieciešama profesionāli tehniskā vai speciāla arodizglītība. Bet zināšanas un iemaņas ir vajadzīgas katrā darbā. Apmācības procesā sagatavo dārzu kopējus, remonstrādniekus, sociālās palīdzības darbiniekus un citu projesiju strādniekus.
Arī mūsu valstī ir bezdarbnieku apmācība, kursi. Bet nav sistēmas. Sagatavo strādniekus un izrādās, ka viņi nav vajadzīgi. Trūkst likuma, kas nosaka dienestu, valsts, pašvaldību iestāžu un institūciju pienākumus, finansējuma avotus un arī pašu cilvēku atbildību. Sociālā palīdzība ir pašvaldību funkcija, un tā nav pietiekami saistīta ar nodarbinātību un apmācību. Cik ilgi tā būs?
Alūksnes rajona padomes izpilddirektores Guntas Ļuļes viedokli sagatavoja Mārīte Dzene
