Viņa ir kustīga kā ūdenszāle, izdomas bagāta, atvērtu sirdi, viņa dzīvi tver pilnām saujām. Tā varētu teikt par Valentīnu Jakobsoni, kura sevi par alūksnieti sauc jau 28 gadus.
Viņa ir kustīga kā ūdenszāle, izdomas bagāta, atvērtu sirdi, viņa dzīvi tver pilnām saujām. Tā varētu teikt par Valentīnu Jakobsoni, kura sevi par alūksnieti sauc jau 28 gadus.
Viņas bērnība un agrīnie jaunības gadi gluži kā palu ūdeņi aizskrējuši laukos Baltinavas pusē. Kopā ar Valentīnu auga arī dvīņumāsas Janīna un Elita. Viņa atceras, ka toreiz laukos nemaz nav vajadzējis par garlaicību sūdzēties. Notikuši dažādi pasākumi, bijis kinoteātris. Rudeņos visvairāk meiteni ar smaržām un prieku par dzērvenēm vilinājis purvs. Ziemās vizinājusies no kalna ar ragaviņām un slēpēm. Garajos vakaros kopā ar vecmāmiņu, kura bijusi čakla rokdarbniece, adījusi, vērpusi, audusi dvieļus, palagus. Meitenei visvairāk paticis adīt, drīz vien veikli ņirbinājusi adatas un noadījusi ne vienu vien zeķu pāri, vēlāk tapuši arī džemperi.
Arī šogad daudz ogojusi, sēņojusi, pa starpām adījusi zeķes, topot arī kāds džemperis. Valentīna pēc tehnikuma absolvēšanas strādājusi bankā, vēlāk gribējusi vairāk nopelnīt un pārgājusi darbā uz VEFu. Pēc tā likvidācijas strādājusi bankā “Baltija”, kamēr tā bankrotējusi. Tagad viņa strādā par apkopēju.
Ģimenē ir divas meitas. Vecākā – Solvita – studē maģistratūrā un strādā Vaivaru pamatskolā. Jaunākā mācās Alūksnes Valsts ģimnāzijā. Valentīna priecājas, ka meitene esot noadījusi pirmo jaku. Arī pati tagad varot pievērsties saviem vaļaspriekiem, kas pie reizes esot arī neliels atspaids ģimenes budžetam. Vēl jo vairāk tāpēc, ka nauda nepieciešama mājas remontam.
“Ēka ir veca, kādreiz tā piederēja vīra mātei. Kad viņa aizgāja mūžībā, pārvācāmies uz šejieni. Pagājušā gadā rakām aku, ierīkojām ūdensvadu. Šajā gadā padarījām maz, iesākām krāsot māju, bet nepabeidzām, jo bija jābrauc dzērvenēs. Trakākais, ka salasītās ogas nevarēju iznest no purva. Bija reizes, kad ogas apklāju ar sūnām un atstāju turpat purvā, tikai pēc pāris dienām kopā ar palīgiem dabūju mājās. Šogad ogu bija maz, tomēr 30 litrus dienā salasīju Gaujienas apkārtnes purvos. Reizēm līdzi brauca draudzene, viņai arī mežā patīk. Šoruden lasījām arī gailenes. Sēņojām dažādās vietās, vienīgi Liepnas un Zeltiņu mežos nebijām. Ogas un sēnes pārdevu tirgū. Tagad adu zeķes. Agrāk pārdevu arī džemperus, viens maksāja 25 rubļus. Tagad džemperu adīšana ir vaļasprieks, jo pārdot par pieciem latiem vienu vairs neatmaksājas,” stāsta Valentīna.
Viņa atklāj vēl vienu savu vaļasprieku. Tā ir bļitkošana. Tagad ar nepacietību gaidot, kad aizsals ezers. “Vīrs “saslimdināja”. Sākumā aizgāju līdzi paelpot svaigu gaisu. Vēlāk nolēmu pamēģināt, iepatikās. Iemācījos izurbt āliņģi, uzlikt ēsmu un pareizi noņemt no āķa zivi. Pagājušā gadā vairāk bļitkoju viena, šogad vīram būs vairāk laika, tad iesim abi. Lielākā zivs, kuru izvilku pagājušajā ziemā, svēra 1700 gramus. Zivis kūpinām, marinējam, gatavojam konservus. No visa tiek arī draugiem,”” smaidot stāsta Valentīna un sakārto pašas adītā mēteļa apkakli. Tas tapis pirms trim gadiem. Viņa atzīst, ka nodarbošanos varot atrast vienmēr, tā padarot savu dzīvi pievilcīgāku.
“Alūksnes Ziņu” lasītājiem Valentīna novēl labu veselību un priecīgus Ziemassvētkus!
