Alūksnes Mobilo strēlnieku bataljona sporta instruktora Igora Krūmiņa vaļasprieks ir orientēšanās sports.
Alūksnes Mobilo strēlnieku bataljona sporta instruktora Igora Krūmiņa vaļasprieks ir orientēšanās sports. Ik gadu viņš piedalās tradicionālajās sacensībās “Horizonts”, kā arī startē ārzemēs.
Pēc dažām dienām viņš dosies uz Beļģiju, kur piedalīsies starptautiskajās daudzdienu orientēšanās sacensībās. Tur startēs vairāk nekā 900 dalībnieku no 18 valstīm. I.Krūmiņš vienīgais pārstāvēs Latviju.
“Mans vaļasprieks ir sports, un sports ir mans darbs. Esmu viens no retajiem un laimīgajiem cilvēkiem, kam darbs ir arī vaļasprieks. Uz darbu es eju kā uz svētkiem – arī brīvdienās. Ja man nebūtu tik daudz sporta aktivitāšu bataljonā, es nezinātu, ko brīvajā laikā darīt,” saka I.Krūmiņš.
Slepus brauc uz sacensībām
Orientēšanās sports viņu saista jau kopš 5.klases. “Atminos, ka reiz skolas komanda brauca uz sacensībām. Lai arī ļoti vēlējos, mani līdzi neņēma, jo dzīvoju ciematā, nevis laukos. Skolotāji uzskatīja, ka es apmaldīšos. Bet es slepus iekāpu autobusā un tāpat aizbraucu. Galapunktā pedagogiem nekas cits neatlika, kā ļaut man piedalīties,” atceras I.Krūmiņš.
Mājās viņam ir daudz godalgu. Starptautiskās sacensībās Igors startē apmēram 15 gadu. “Viss atkarīgs no tā, kādās sacensībās piedalies. “Sētas mačos” vienmēr var izcīnīt pirmās vietas. Esmu izcīnījis uzvaras Baltkrievijas, Krievijas, Lietuvas, kā arī Latvijas spēlēs. Pirms dažiem gadiem piedalījos sacensībās Francijā, kur ieguvu septīto, bet Šveicē – ceturto vietu. Starptautiskās orientēšanās sacensībās parasti ir vairāki tūkstoši cilvēku. Ir bijis tā, ka, pēc starta nokļūstot mežā, cilvēku ir tikpat daudz, cik koku,” atminas sporta instruktors.
Orientējas arī Šveices kalnos
Šogad Igors piedalīsies starptautiskās sacensībās Beļģijā. “Mans mērķis ir katru gadu aizbraukt uz kādu valsti un piedalīties orientēšanās sporta sacensībās. Pēc tam arī ceļoju pa šo valsti un apskatu ievērojamākos tūrisma objektus,” norāda I.Krūmiņš. Viņš atzīst, ka visspilgtāk atmiņā ir palikušas sacensības Šveicē. “Bija neparasta sajūta, ka virs galvas ir zilas debesis, visapkārt sniegs, bet zem kājām – mākoņi. Daudzi jūsmo par modes galvaspilsētu Parīzi, bet uzskatu, ka Rīga ir sakoptāka nekā Parīze,” viņš domā.
“Man patīk ceļot un atrasties dabā. It īpaši, ja vairākas dienas pēc kārtas var dzīvot teltī pie ezera. Lai arī orientēšanās nav sporta veids, kur var skriet ar tīrām, baltām zeķēm, jo bieži, sasniedzot startu, esi pa krūmiem noskrāpējies vai izbridies pa purvu, bet pēc tam ir interesanti pārrunāt, kā kurš veica distanci,” apgalvo I.Krūmiņš.
Katrs ir čempions
Viņš atzīst, ka orientēšanās ir sporta veids, kas saista bērnus, pieaugušos un sirmgalvjus. “Sacensībās neviens negrib būt pēdējais. Orientēšanās to arī nepieļauj. Te katram ir savs starta laiks, un pārējie nezina, kāds ir rezultāts, kad viņš atgriežas. Citi dalībnieki finišā ikvienu sagaida kā čempionu,” stāsta I.Krūmiņš.
Kad Igora meitas bija mazākas, arī viņas labprāt orientējās un pat sasniedza labus rezultātus. Tagad meitenēm esot citas intereses.
“Kad nebiju pievērsies futbolam, mans mērķis bija katru gadu orientēšanās sportā iesaistīt vienu vai divus cilvēkus no Mobilo strēlnieku bataljona. Veiksmīgi tas izdodas tikai tad, ja pirmajā reizē jaunpienācējs startē saulainā, siltā un jaukā dienā priežu silā. Kad pāris reizes viņš šādā laikā piedalās, tad ir saslimis ar “orientēšanās slimību”. No tās izārstēties ir grūti,” apgalvo I.Krūmiņš.
