Kāds gudrais teicis – valsts esam mēs
Gan prieka brīžos, gan ķibelēs.
Bet, kad tās neveiksmes muļķīšus skar,
Gudrie aiz ofšoriem paslēpties var,
Pat mēra laikos sev dzīres rīkot,
Jo nevar tak visi pēc zvaigznēm tīkot.
Gan atbrauks kāds komisārs pamācīt mūs,
Ka debesīs kādreiz labāk būs.
Kad visi būs parādu cietumos dzīti,
Daudzi vairs nemīlēs tēvzemīti,
Jo lauku sētas būs pamestas tukšas
Bez gotiņas, kaziņas, aitas vai rukša.
Un vainīgie nebūs tie sarkanie – viņi,
Bet pašmāju nejēgas bāleliņi.
Jo kurš gan krīzē nodokļus ceļ
Un grimstošā laivā ūdeni smeļ?
Bet ko tad prezidents, staltais Valdis?
Runā ar tautu tik saldi, tik saldi,
Bet reāli nesola sodīt nevienu,
Jo nevarot nomainīt nakti pret dienu.
Protams, ka Latvija nav tikai Rīga,
Bet tauta mums esot tik pacietīga,
Ka vēl jau to jostu savilkt varot
Un ministri neguļot, kaut ko tak darot…
Viņš saprot, ka staļļi ir jāizmēž,
Bet nezāģēs zaru, uz kura pats sēž.
Un cilvēkam visas dižķibeles gaisīs,
Kad citi uz zārka trīs saujas kaisīs.
