Latvietis nav tikai mazais Sprīdītis, kas pasaulē dodas laimi meklēt.
Latvietis nav tikai mazais Sprīdītis, kas pasaulē dodas laimi meklēt. Latvietis ir centīgs un uzņēmīgs darbarūķis, kas, dzīves apstākļu spiests, meklē darbu svešās zemēs, lai gūtu stabilu finansiālu pamatu zem kājām. Viņš ir gatavs pieņemt jebkuru darba piedāvājumu ārzemēs, ja ilgstoši to nevar atrast tur, kur dzīvo. Vai viņam var pārmest to, ko paša valstī nav iespējams nopelnīt godīgā ceļā. Vai tas ir mīts, ka labāk ir tur, kur paša nav? Varbūt ticība šādai ilūzijai palīdz dzīvot un rast risinājumu apstākļos, kādus cilvēks nerada pats, bet viņam uzspiež valsts un tās nesakārtotā ekonomika. Un kā ir patiesībā? Parasti diskusijās tiek pieminēti gadījumi, kad cilvēki, aizbraucot pelņā uz ārzemēm, kļūst par piespiedu darba un tirdzniecības upuriem, par to, ka viņi nezina savas tiesības un iekļūst sarežģītās situācijās, no kurām paša spēkiem grūti izkļūt. Kas vainojams pie tā, ka jaunas sievietes tiek aizvestas uz ārzemēm strādāt par prostitūtām? Protams, nodarbinātības problēma, sociālā nevienlīdzība un arī valsts nespēja aizstāvēt cilvēku ir pietiekami spēcīgi faktori, lai ļautu šo negāciju izplatību.
Pēdējā laikā par publisku skandālu izvērtusies latviešu diskriminācija darba tirgū Zviedrijā. Tur apturēts kāda Latvijas celtniecības uzņēmuma darbs, jo tās strādnieki saņem pārāk mazas algas. Zviedru celtniecības arodbiedrība pieprasījusi uzņēmuma blokādi un vēlas rīkot streiku (Zviedrijā darba tirgū algas nosaka arodbiedrības), ja netiks panākts algu palielinājums un uzņēmums nenoslēgs līgumu ar arodbiedrību. Latvijas valdība arodbiedrības rīcību skaidro kā konkurējošu un diskriminējošu, kas neatbilst Eiropas Savienības prasībām. Gan Latvija, gan Zviedrija ir ES dalībvalsts, kam visu laiku bijušas draudzīgas attiecības. Interesanti būs vērot, kurš šajā konfliktā uzvarēs situācijā, kad Eiropas tirgus ir pieejams visām dalībvalstīm un kad arī konkurējošām iespējām ir jābūt vienlīdzīgām.
Dažādus dzīvesstāstus par to, kā nākas iekarot savu vietu svešzemju darba tirgū, ir dzirdējis katrs. Radu, draugu vai paziņu lokā noteikti ir kāds, kas sper šādu riskantu soli – izvēlas doties peļņā tālu projām no mājām, nezinot, kas viņu tur īsti sagaida. Kā ir labāk – mātei atstāt savu mazgadīgo bērnu uz nezināmu laiku, bet nodrošināt viņam to, ko katrs vecāks vēlas dot? Vai labāk ir aprobežoties ar ikdienā saņemtiem vecāku glāstiem un dāvātu mīlestību pie tradicionāla nabadzīgu brokastu vai vakariņu galda un “humpalās” iegādātu apģērbu? Un kāpēc gan cilvēkam būtu jākaunas par to, ka viņš nedēļas laikā vēlas un spēj nopelnīt tik, cik Latvijā viņam būtu jāstrādā visu mēnesi.
