Pieturā torīt nebija neviena, kas man šo pašas izlemto tālo ceļu iet novēlētu un laimes atslēgu līdzi dotu. Salūzis soliņš, dzelzceļa sliedes un mūžzaļā egle, kas raudzījās manī klusu, bez nopūtām. Tālumā bija dzirdama vilciena svilpe – smeldzīgi skumja. Tobrīd man tā nepatika.
Tad es sev jautāju – varbūt nebraukt? Kam pajautāt? Vilciens pienāca. Neviens neizkāpa un neiekāpa. Paliku kā pienaglota pie salauztā soliņa līdzās koferim un somai. Vilciens aizgāja, bet ko darīt man? Jāmēro ceļš uz mājām, uz tām pašām, kurās piedzimu un izaugu. Vai svešā zemē būs labāk? Saņems mani ar izplestām rokām, cildinās, godā turēs par savas dzimtās mājas un zemes atstāšanu? Pašas pārdomas atraisīja vieglus un steidzīgus soļus.
Verot dārza vārtiņus, pēkšņi saskatīju to, ko nekad nebiju novērtējusi. Cik labestīga un mīļa pašas māja raudzījās pretim ar gaišiem logiem! Dārzs, it kā caur pateicību, smaidīja ar pavasara ziediem. Bija tik silti, mīļi un patīkami! Noplūcu dažus ziedus un ienesu istabā. Cik labi, ka veselais saprāts uzvarēja – es neaizbraucu. Es taču piederu savai, ne svešai zemei. Man sava zeme jāsakopj. Paņēmu lāpstu un grābekli no šķūnīša. Dīvaini – tā durvis viegli atvērās un pašas aizvērās. Rīta saule bija kopā ar mani, likās, ka arī tā manu izvēli mīļi apsveica.
Parušinājos dārzā, papriecājos par pavasara ziediem un tad aizgāju kaimiņus apraudzīt un pastāstīt, ka uz Īriju nebraukšu. Mācīšos iztikt ar to, kas ir. Cilvēkam līdz vecumdienām jāmācās ienest sauli istabā, pasniegt mīļu roku kaimiņam, pateikt labu vārdu ikvienam, krāt sevī spēku, uzmundrināt tos, kas skumst, palīdzēt pārvarēt neveiksmes – tas šobrīd katra pienākums! Nē, nē, es nekur nebraukšu. Latvietim jāciena un jākopj sava zeme, kā arī jāmīl tā, kur esi dzimis un uzaudzis.
Nav māksla visam atmest ar roku un aizbraukt, gūt ceļojumu un dzīves pieredzi. Māksla ir prast izdzīvot savā zemē grūtos apstākļos. Ja esi savas zemes patriots, tad nekad tu nekritīsi naudas kārē, bet strādāsi vienalga kādu darbu un cīnīsies par labāku dzīvi savā zemē. Tu būsi tik, cik spēsi, cik sevi uzvarēsi! Grūtumu celsi plecos, to iznesīsi, ja savu zemi mīlēsi. Cik vērta tava zeme, tik tu vērtīgs pats! Raugoties uz savu zemi, reizēm apmiglojas skats – nauda, nauda, tikai nauda, dzīvei sapnis tuvs…
