Šobrīd valstī liela uzmanība pievērsta invalīdu integrācijai sabiedrībā un viņu problēmām, lai īstenotu koncepciju “Vienādas iespējas visiem”.
Šobrīd valstī liela uzmanība pievērsta invalīdu integrācijai sabiedrībā un viņu problēmām, lai īstenotu koncepciju “Vienādas iespējas visiem”. Savukārt sešās Latvijas pilsētās šonedēļ akcijā “Tu vari” novērtēs sabiedrisko ēku pieejamību invalīdiem. Nenoliedzami, ka invalīdi ir sabiedrības daļa, pret kuru nereti citi atļaujas paust vienaldzīgu attieksmi vai vēl ļaunāk – negatīvas emocijas. Par laimi, pēdējā laikā aizvien biežāk dzirdam viedokli, ka svarīgākais ir mainīt sabiedrības attieksmi pret invalīdiem.
Latvijā gandrīz pieciem procentiem iedzīvotāju ir noteikta invaliditāte. Ikdienas dzīvē tie bieži sastopas ar problēmām, ko viņiem grūti atrisināt, ja nav pašvaldību, valsts un sabiedrības atbalsta. Viņiem daudz svarīgāk nekā veseliem cilvēkiem ir dzīvot pilnvērtīgu dzīvi un justies kā pilntiesīgiem sabiedrības locekļiem. Viena daļa invalīdu sparīgi turas pretī dzīves pārbaudījumiem, citi noslēdzas sevī un neiziet no mājas. Tas, protams, ir atkarīgs no cilvēka, cik viņš ir stiprs, vai viņš spēj sadzīvot ar savu nelaimi un nezaudēt optimismu.
Vienmēr esmu apbrīnojusi Saeimas deputāti Žaneti Vasaraudzi, kuru liktenis kopš septiņpadsmit gadu vecuma saista pie invalīdu ratiņiem. Spītējot tam, viņai dotas citas vērtības dzīvē – brīnišķīga ģimene un divi jauki mazuļi. Šī ārēji trauslā, bet patiesībā stiprā sieviete apņēmīgi piedalās sabiedriskajā dzīvē un valsts politiskajās aprisēs. Zinu arī kādu skolas vecuma meiteni, kura nestaigā un kuru audzina tikai tēvs. Viņas smaidu vienmēr glabāšu sevī, un droši vien no viņas strāvojošo mīļumu saņems vēl daudzi citi. Šiem cilvēkiem ir tuvinieki, kuru rūpes un mīlestību saņem pretī. Tomēr ar to ir par maz. Izejot sabiedrībā, viņiem ir svarīgi, lai apkārtējie viņus nepavada ar nicinošu acu skatu, bet gan ar sapratni un labsirdību. To it īpaši vajadzētu mācīt jaunajai paaudzei. Taču to nedrīkst aizmirst neviens mūsu sabiedrībā.
