Pirms kāda laika ar klusu prieku noklausījos paziņas teikto, ka viņas meita ar ģimeni atgriežas Latvijā. Ne tāpēc, ka tur nevarētu nopelnīt pietiekami un iztikt.
Iemesls ir pavisam vienkāršs – viņa vairs negrib dzīvot svešumā, bet būt mājās starp savējiem. To pašu secinājusi mediju eksperte Anda Rožkalne, dažādās valstīs tiekoties ar latviešiem. Lai arī kādi būtu mūsējo dzīves apstākļi ārzemēs, viņi tur nekļūst par savējiem. Tāpēc cerētā labklājība un iespēja būt laimīgiem pamazām izplēn kā mirāža.
Turklāt ar katru brīdi vairāk nākas pārliecināties, ka ārzemēs jau ir tik daudz latviešu un citu postpadomju valstu iedzīvotāju, ka viņi vairs nevar atrast darbu. Latvijas vēstnieks Dublinā Pēteris Kārlis Elferts uzsver, ka Īrijā nav, ko meklēt, ja vien darbavieta nav jau garantēta. Vēstniecībai ir zināmi gadījumi, kad latviešiem darbu tā arī neizdodas atrast, bet nauda ir beigusies un viņi nevar tikt mājās. Lai gan nav precīzu datu, ir skaidrs, ka daudz ir tādu, kuriem nākas atgriezties.
Kāds rīdzinieks, kurš pārcēlies uz dzīvi laukos, atzīst, ka nav vērts vainot un prasīt visu valdībai. Viņš domā, ka aizbraukšana uz ārzemēm ir vēlme iet vieglāko un īsāko ceļu. Jā, var labi nopelnīt, bet arī dzīves dārdzība tajā pašā Īrijā ir liela. Tā ir tikai maza sala, kur gandrīz uz katra stūra var uzskriet latvietim. Visi tur meklē labāku dzīvi. Bet atrod tukšuma izjūtu un mazvērtības kompleksu.
