Latvijas Pensionāru federācija šonedēļ sāk parakstu vākšanas kampaņu, lai paustu atbalstu Labklājības ministrijas izstrādātajiem grozījumiem likumā “Par valsts pensijām”. Uz solījumu pildīšanu un uzlabojumiem cer arī Alūksnes un Apes novadu pensionāri, no kuriem daži nesen piedalījās Latvijas Pensionāru federācijas 10.kongresā, kurā lēma arī par protestu rīkošanu.
Ja vajadzēs, brauksim arī uz mītiņiemGita
Tortuze, Alūksnes pilsētas pensionāru biedrības “Sudrabs” vadītāja
Mēs parakstu vākšanā noteikti piedalīsimies. Piedalījāmies arī pagājušajā reizē, un cilvēki bija ļoti atsaucīgi – viņi nāca rindu rindām. Ja vajadzēs, brauksim arī uz mītiņiem. No valdības gaidām, lai tiktu atstrādāts tas, kas ir solīts. Lielākie jautājumi skar pensiju indeksāciju. Ir solīts, ka šoruden tā būs, un ceru, ka tā arī notiks. Arī Latvijas Pensionāru federācijas kongresā tika apsolīts, ka tā būs un tā būs lielāka nekā pagājušajā gadā. Gribētos, lai paaugstina arī neapliekamo minimumu, taču tas gan netika solīts. Nesolīja arī to, vai tiem, kuri aizgājuši pensijā līdz 1996.gadam, tiks palielināta piemaksa. Kongresā runājām arī par tiem pensionāriem, kuri aizgājuši pensijā krīzes gados, kad pensiju indekss bija zem vieninieka. Ir solīts, ka pamazām, sākot ar 2016.gadu, šīs pensijas tiks pārskatītas – ja to nemainīs, iznāks, ka algas citiem atliek atpakaļ, bet šie cilvēki paliks sodīti līdz mūža galam ar krīzi. Kopumā jūtam atbalstu no pašvaldības, bet no lielās valdības ne gluži. Labklājības ministrs Uldis Augulis jau mūs atbalsta, bet valdība nelaiž tālāk. Galu galā mēs esam tie, kuri ne pirms kara, ne arī tagad neaizbraucām uz rietumiem. Mēs neaizbraucām pēc kā kārojama. Mūsu nauda paliek tepat, iztērējam to pārtikā un medikamentos. Mūsu nauda aiziet atpakaļ valstij. ◆
Arī nākamajai paaudzei draud nabadzība
Ausma Agare, Apes novada pensionāru biedrības “Iesim kopā” vadītāja
Domāju, ka parakstu vākšanas kampaņa ir vajadzīga, un parasti jau notiek tā, ka tikai pēc kaut kādiem mītiņiem un akcijām valdība sāk kustēties. Pirms tam viņiem šķiet, ka nekā jau nebūs. Ja man būtu laiks, es noteikti brauktu arī uz kādu mītiņu. Visvairāk būtu jāpiestrādā pie pensiju indeksācijas, pensiju palielināšanas līdz minimālās algas līmenim. Kā tad citādāk var izdzīvot, it īpaši, ja cilvēks dzīvo pilsētā un ir jāmaksā par dzīvokli? Jāpiedomā būtu arī par veselības aprūpi. Medikamenti ir ļoti dārgi un arī speciālistu apmeklējumi. Pie viņiem rindas kārtībā arī nevar tikt. Ceram, ka vismaz kaut kas tiks izdarīts. Uz visu gan droši vien nav ko cerēt, bet daļēji par kaut ko būtu jāsāk domāt. Arī nākamā paaudze veidosies par pensionāriem, paaudzes noveco, un arī nākamajai paaudzei draud nabadzība. Jūtam atbalstu gan no veselības, gan labklājības ministriem, taču viņi visi ir ierobežoti. ◆
Esam vajadzīgi tikai uz vēlēšanām
Staņislavs Vīgups, pensionārs no Jaunalūksnes
Pats piedalījos Pensionāru federācijas kongresā un esmu zinošs par jautājumiem un pieņemtajiem lēmumiem. Vai parakstu vākšanai būs efekts – nezinu. Pagaidām lietas uz priekšu nevirzās un neko jau nesola. Jautājumu atlika līdz nākamajam budžetam, bet vai paspēs uz pensiju indeksāciju – tas jau ir jautājums. Man liekas, ka mēs esam vajadzīgi tikai uz vēlēšanām. Tad gan visi brauks ne tikai uz pilsētām, bet arī uz pagastiem. Paspēs gan aizbraukt, gan laiku un arī līdzekļus atrast. Pensiju piemaksu jautājums tiek veidots galīgi aplami. Viena daļa cilvēku sociālajā budžetā nav iemaksājusi nevienu centu, jo cilvēks ir strādājis vai nu tikai ar aplokšņalgām, vai arī “piehalturējis”. Kad nu cilvēks iet pensijā, viņš brīnās, ka viņam tā ir maza. Manā skatījumā, to vajadzētu regulēt ar piemaksām pie pensijas. Tad būtu kāds efekts vismaz tiem, kuriem ir liels darba stāžs līdz 1996.gadam. Vismaz tad cilvēki kaut ko saņemtu. Tagad to laiku neieskaita un tā stāža nav. Bija tādi, kas brīvvalsts laikā nepaspēja strādāt un viņiem iemaksu nav. Vienādi cieš gan vieni, gan otri. Problēmu ir stipri daudz, bet nevienu, izņemot pensionārus pašus, jau tas neinteresē. Visi tikai grib taisīties vaļā. Arī uz kongresu bija pieaicināti divdesmit cilvēki no dažādām organizācijām, bet ieradās trīs – labklājības ministrs, arodbiedrību šefs un Pašvaldību savienība. Pārējie pensionārus ignorēja. ◆
