Uz brīdi sastingu… Jutos kā ar aukstu ūdeni aplieta, kad līdz manai apziņai nonāca vēsts par 11 gadus vecās meitenītes nāvi Bauskā. Tas bija šoks, jo dziļi sirdī negribējās kam tādam ticēt.
Nespēju pieņemt, ka kāda maza dzīvība izdzisusi pašu vecāku dēļ. Var jau būt, ka es esmu tas lielais retums, kas izjutis patiesi gādīgu vecāku mīlestību. Jā un tieši tas man līdz galam neļauj izprast, kā vecāki spēj nodarīt pašu lielāko ļaunumu saviem bērniem.
Rodas šaubas, vai bērns vecākiem maz vēl ir lielais dārgums? Lolojams, mīlams, audzināms. Man gribas ticēt, ka tā ir, bet šo ticību aizēno šausminošie notikumi. Nav jau Bauskas gadījums vienīgais, un par nežēlību pret bērniem dzirdam bieži. Rodas jautājums – cik aktuālas ir ģimenes vērtības? Vai vecāki bērniem grib sniegt pašu labāko? Vai vēlas izaudzināt mazos žiperus par krietniem cilvēkiem? Acīmredzot šī labo nodomu ķēde kādā brīdī ir pārtrūkusi un tagad izjūtam sekas – mani vecāki nemīlēja, arī es nemīlēšu savus bērnus.
Manā uztverē mīloši vecāki ir norma un tieši šādi slepkavību gadījumi ir ārpus jebkurām robežām. Tomēr šādu nelaimīgu stāstu ir tik daudz, ka sabiedrībā tos sāk uztvert gandrīz kā ikdienu – tas ir traģiski, bet ne šokējoši un pārsteidzoši. Tāds priekšstats man radās pēc komentāru izlasīšanas ziņu portālos par šo 27.augusta notikumu Bauskā.
