Meklējot materiālus kursadarbam, laikrakstā “Diena” ieraudzīju rakstu “Cīnās par nozagto vārdu”. Tas pirms gaidāmās Mātes dienas vedināja uz pārdomām.
Meklējot materiālus kursadarbam, laikrakstā “Diena” ieraudzīju rakstu “Cīnās par nozagto vārdu”. Tas pirms gaidāmās Mātes dienas vedināja uz pārdomām.
Stāsts bija šāds: kāda sieviete dzemdējusi bērnu, dzemdību nodaļā nosaukusi citas reāli esošas sievietes vārdu un uzvārdu, savu zīdaini pametusi un aizbēgusi. Neviens viņu nav varējis atrast, bet nosauktajai sievietei bijis ilgi jācīnās, lai pierādītu, ka bērns nav viņas. Māte katram ir tikai viena, viņa ir jāciena un jāgodā līdz mūža galam. Par māti jārūpējas, ja viņai klājas grūti, un jābūt kopā ar viņu priecīgos brīžos. Pēc šī raksta izlasīšanas es nekādi nevaru rast atbildi uz jautājumu – kā lai ciena un godā tādu māti, kas spēj pamest tikko piedzimušu bērnu un uzvelt atbildību par to citiem?
Jau senie domātāji uzskatīja, ka cilvēkam ir daudz līdzīga ar citām dzīvajām radībām. Šāda rīcība atgādina dzeguzes izdarības, tā mēdz citu putnu ligzdās iedēt olas, pēc tam neliekoties ne zinis par tām. Diemžēl ir mātes, kas bērnus pamet likteņa varā tad, kad viņi ir sasnieguši tikai 16 gadu vecumu, kad viņiem vēl ir vajadzīgs mātes padoms un atbalsts, lai rastu savu vietu dzīvē. Labi, ja ir kāds, kas par bērnu parūpējas, bet rodas jautājums – vai tam “kādam” tas ir jādara? Kādēļ kādam būtu jāgādā par bērnu, kam ir dzīva gan māte, gan tēvs, bet kuri dzīvo izlaidīgu dzīvesveidu un nerūpējas par saviem bērniem?
Latvijas Universitātes docents Ābrams Kleckins ir teicis, ka “cilvēkam dzīves laikā bieži ir jāizdara izvēle. Taču viņam vienmēr jāsaprot, vai viņš sevi cienīs, ja piekritīs piedāvājumam. Ja cienīs – uz priekšu! Ja ne…”. Šaubos, vai šādas mātes vispār domā par tādām vērtībām kā cieņa un morāle. Protams, šādi gadījumi ir vērojami visur pasaulē, bet varbūt tomēr valstī ir iespējams to kontrolēt? Galu galā – katrā dzemdību nodaļā taču ir jāuzrāda personas dokuments!
Pat līdz šodienai neviens filozofs nespēj atbildēt uz jautājumu, kāda ir cilvēka nozīme dzīvē. Kādēļ viņš ir piedzimis, ko viņam dzīvē ir jāpaveic? Mēs katrs dzīvojam, kā uzskatām par pareizu. Vieni mēģina izzināt savu nozīmi, citiem viss šķiet drūms un grūts, tādēļ viņi spēj veikt pat zemiskas izdarības. Kāda varētu būt šādas mātes nozīme, ja viņa spēj pamest savu bērnu? Uz to nav atbildes.
Priecē tas, ka pilsētas ielās var redzēt daudz jauno māmiņu, kas stumj bērnu ratiņus. Lai arī joprojām mirstība mūsu valstī ir lielāka par dzimstību, ir cilvēki, kas pieņem vienu no dzīves atbildīgākajiem lēmumiem – kļūt par vecākiem. Neaizmirsīsim to nekad, arī Mātes dienā ne.
