Apmēram 50 Latvijas invalīdu, tostarp 10 riteņkrēslos, pagājušajā nedēļā pulcējās pie Saeimas, lai protestētu pret jauno darba likumu.
Apmēram 50 Latvijas invalīdu, tostarp 10 riteņkrēslos, pagājušajā nedēļā pulcējās pie Saeimas, lai protestētu pret jauno darba likumu. Piketētāju galvenā prasība Saeimai bija darba likumu papildināt ar tādu normu, kas sekmētu pensijas vecumu nesasniegušo invalīdu nodarbinātību un darba devēju ieinteresētību pieņemt darbā invalīdus, saņemot par to uzņēmuma ienākuma nodokļu atvieglojumus.
Saeimas sociāldemokrātu frakcijas priekšsēdētājs Egils Baldzēns atzinis, ka šādas normas ieviešanai no valsts budžeta vajadzētu atvēlēt tikai 15 līdz 20 tūkstošus gadā. Uz piketu devās arī Alūksnes rajona Invalīdu biedrības pārstāvji.
Sabiedrība ir vienaldzīga
“Esmu otrās grupas invalīds ar augstāko juridisko izglītību. No 1996.gada esmu Nodarbinātības valsts dienesta Alūksnes nodaļas uzskaitē kā darba meklētājs, bet darbu vēl neesmu atradis. Ja Saeimas deputāti pieņems jauno darba likumu, tad invalīdam nebūs iespējas papildus nopelnīt iztikai. Piketā mani pārsteidza klajā sabiedrības vienaldzība pret invalīdiem. Pirmkārt, piketētājus nostūma aiz stūra, lai netraucējam valsts vīriem un garāmgājējiem. Otrkārt, tikai daži deputāti uzskatīja par vajadzīgu iznākt un ar mums aprunāties, bet daudzi ātrā solī aizsteidzās garām. Arī garāmgājēji meta līkumu. Daži lasīja plakātus, bet pēc tam kļuva domīgi un aizgāja, jo saprata, ka nabags nabagam palīdzēt nevar. Bija arī tādi, kas apstājās un parunājās. Visu piketa laiku mūs apsargāja un uzraudzīja liels daudzums policistu. Jāatzīst, ka jutos pat neērti, ka tik daudz valsts spēku un naudas ir jātērē mūsu dēļ. Bija prieks satikt paziņas no Liepājas, Ogres, Cēsīm, Jelgavas, Rīgas un citām Latvijas pilsētām. Pie invalīdiem pienāca arī deputāte A. Barča, kas cenšas atbalstīt invalīdus. Viņa mūs saprot, jo arī pašai mājās ir pieaugusi meita invalīde. No piketētājiem izvirzīja pārstāvjus, kas piedalījās komisijas sēdē par Latvijas Invalīdu biedrības izvirzītajiem jautājumiem. Šķīrāmies ar domu, ka sociāldemokrāti Saeimā sniegs priekšlikumus par invalīdu nodarbinātību, ko diez vai atbalstīs deputātu lielākā daļa. Drīz būs skaidrs, kas uzvarēs – saprāts vai birokrātija. Paldies pilsētas domei, kas atbalstīja mūsu braucienu,” secina Alūksnes rajona Invalīdu biedrības priekšsēdētājs Nikolajs Galahovs.
Par sevi jāatgādina
“Esmu pirmās grupas invalīds, kam nav abu kāju, tāpēc esmu no tiem, kam dzīves lielākā daļa jāpavada četrās sienās. Visdrūmākais laiks ir ziemā, jo tad iziet laukā uzdrošinos tikai sevišķas nepieciešamības gadījumā un kāda cilvēka pavadībā. Agrāk mājās gatavoju pierakstu blociņus, bet bija grūti realizēt saražoto, tāpēc no šī darba atteicos. Jāatzīst, ka uz piketu Rīgā braukt negribēju, bet nu esmu priecīgs par braucienu, jo katru reizi, izejot sabiedrībā, pasaule paveras plašāka un krāšņāka. Redzot piketā citus invalīdus ratiņos, sapratu, ka viņiem ir vēl grūtāk. Mazliet šokēja korespondentu uzbāzība un nekaunība, fotografējot invalīdus ratiņos. Manuprāt, invalīdiem biežāk vajag par sevi atgādināt deputātiem, lai viņi neaizmirst, ka invalīdi ir tādi paši kā citi cilvēki. Mums ir vajadzīga iespēja strādāt un kaut mazliet nopelnīt iztikai, komunālajiem maksājumiem un medikamentiem,” atzīst pirmās grupas invalīds Viktors Pupons.
Ja vajadzēs, streikos
“No 12 gadu vecuma esmu otrās grupas invalīde. Sasniedzot pilngadību, nevarēju saņemt pensiju, jo man nav trīs gadu darba stāža, bet slimības dēļ strādāt nedrīkstu. Kā lai iegūstu trīs gadu darba stāžu? Mēnesī saņemu 30 latu sociālo pabalstu. Ja deputāti nolems, ka turpmāk invalīdiem un pensionāriem pensija būs 30 latu, tad kāds būs mans pabalsts? Vai varu domāt par ģimenes veidošanu, ja pašai jādzīvo pusbadā? Vienreiz šo apburto loku vajag pārcirst. Piketā Rīgā mani pārsteidza tas, ka policisti mūs aizstūma aiz stūra, lai “nerēgojamies acīs”. Braucu ar naivām cerībām, ka no deputātiem vismaz 20 cilvēki iznāks un aprunāsies, bet tā nebija. No 100 atnāca tikai daži… Ja viņi tik vienaldzīgi turpinās izturēties, esmu gatava pie Saeimas streikot,” saka otrās grupas invalīde Agnese Bite.
Ir labi sportisti
“Invalīdiem vajag strādāt, lai tāpat kā citi cilvēki varētu apmierināt ikdienas vajadzības. Man ir 20 gadu. Esmu jauna un gribu dzīvot, nevis eksistēt. Pašlaik mācos vakarskolā, jo ceru, ka izglītība man palīdzēs atrast darbu. Darbs – tas invalīdam ir sapnis. Tā nedrīkst būt, ka daļa tautas dzīvo nabadzībā, bet daļa – pārbagātībā. Piketā pārliecinājos, ka deputāti ir labi sportisti, jo viņi ļoti aši paskrēja mums garām,” secina trešās grupas invalīde Madara Vīksna.
