Šomēnes uzsākta sociālā kampaņa “Gājējs vai bojāgājējs?”, ar to ir saistīts ikviens satiksmes dalībnieks – gan autobraucējs, gan gājējs.
Šomēnes uzsākta sociālā kampaņa “Gājējs vai bojāgājējs?”, ar to ir saistīts ikviens satiksmes dalībnieks – gan autobraucējs, gan gājējs. Nespējot panākt uzlabojumu ar bargākiem sodiem cīņā pret pārgalvīgiem braucējiem, kas rada traģiskas sekas, turpmāk stingrākas metodes būs piemērotas arī neapzinīgiem gājējiem. Ierasts, ka likumsargi ilgstoši cīnās ar autovadītājiem – noteikumu pārkāpējiem, taču gājēju – pārkāpēju uzvedība palikusi mazāk ievērota. Gājējiem sodi ir gājuši secen, neviens viņus nav īpaši kontrolējis. Diemžēl arī gājēji bieži nav bez vainas – šķērso ceļu tuvu braucošas automašīnas priekšā, pārvietojas pa ceļa vidu vai vēl ļaunāk – to dara alkohola reibumā. Rezultātā autovadītājs izraisa avāriju un gūst psiholoģisku traumu uz visu mūžu, bet gājēja tuvinieki pārdzīvo smagu zaudējumu.
Pagaidām ne rīkotie policijas reidi, ne reklāmas ar šausminošiem skatiem no avārijām nav nesušas panākumus – satiksmes negadījumu statistika ar katru gadu palielinās. Tā vēsta, ka vidēji ik pēc divām dienām Latvijā uz autoceļiem iet bojā viens gājējs, bet pēc katrām piecām stundām viens gājējs cieš satiksmes negadījumā. Ar lielām galvassāpēm vienmēr jāsagaida tā saucamā tumšā laika perioda iestāšanās, kad ik gadu reģistrē visvairāk negadījumu. Tomēr no katra cilvēka atkarīgs, cik viņš ir apzinīgs vai neapzinīgs satiksmes dalībnieks.
Plašas ir diskusijas par atstarotāju iegādi un lietošanu, tie īpaši nepieciešami gājējiem, kas pārvietojas pa lielceļiem mazāk apdzīvotu vietu tuvumā, kuras, protams, nav apgaismotas, un tur, kur autovadītājs viņus necer ieraudzīt. Ikdienā, mērojot ceļu, vakara stundās bieži uz ceļa pēkšņi parādās gājējs vai velosipēdists, kam nav atstarotāja vai tas ir tikko saredzams. Grūti spriest, ko domā cilvēki, kas tik vieglprātīgi izturas pret savu dzīvību, neapdrošinot to ar lētu un vienkāršu priekšmetu – atstarotāju. Diemžēl vairumam gājēju uzskats par atstarotāju lietošanu ir negatīvs, tomēr jāsecina, ka tas spēj nosargāt cilvēkam galveno – viņa dzīvību.
Šķiet, ka visvairāk raižu tomēr sagādā velosipēdisti, ko, tautas valodā runājot, dēvē par pašnāvniekiem. Ko var darīt, ja cilvēkam dzīve spiež aprobežoties ar šādu pārvietošanās līdzekli, jo ne visi var braukt ar lepniem auto. Skumji ir noskatīties, kā lauku bērni diendienā min velosipēda pedāļus, lai nokļūtu skolā. Pagājušonedēļ diviem skolniekiem kādā no Latvijas rajoniem brauciens bija liktenīgs. Vienam velosipēdam atstarotāja nebija, bet kravas auto šoferis abus zēnus ieraudzīja tika tad, ka bremzēt jau bija par vēlu.
