Pavasaris ir laiks, kad zemes dzīvības spēks lauž ziemas snaudu, kad aizmirstībā grimst ziemas pelēkums un pērnā sniega paliekas.
Pavasaris ir laiks, kad zemes dzīvības spēks lauž ziemas snaudu, kad aizmirstībā grimst ziemas pelēkums un pērnā sniega paliekas. Tas ir laiks, kad jāuzdod jautājums – vai mēs jūtamies kā saimnieki savā zemē?
Vai mēs jūtamies labi? Būt saimniekam nozīmē just atbildību. Vai šodien varam teikt, ka viss, ko Latvijā dara, ir ar atbildību darīts? Diezin vai.
Jau vairāk nekā desmit gadus Latvija ir atkal neatkarīga valsts. Latvija vēlas būt arī moderna, atgūt piecdesmit gados nokavēto. Bet kāpēc tāda steiga, lai atkal kļūtu par kādas savienības sastāvdaļu? Šobrīd daudz runā par to, ka Latvijai jākļūst par Eiropas Savienības dalībvalsti. Vai kāds ir pateicis – kāpēc? Drošību garantēs NATO. Ekonomiskā attīstība? Bagātajām Eiropas valstīm mēs vienalga būsim nomale.
Nav jāsteidzas
Vai kāds uzņemsies atbildību sabiedrības priekšā, ja izrādīsies, ka vienošanās, mēģinot iestāties ES, Latvijai nebūs labvēlīgas, ka piekāpšanās un kompromisi būs pārāk dārgi? Labs piemērs ir lauksaimniecība, kurā tiekam atstāti “pabērna” lomā. Kā var runāt par vienlīdzīgu konkurenci, ja vienam zemniekam (Eiropas) rokā ir 100 latu, bet otram (Latvijas) 25 lati? Mēs, Zemnieku savienība, gribam, lai Latvijas zemnieks būtu līdzvērtīgs Vācijas, Beļģijas, Dānijas un citu Eiropas Savienības valstu zemniekiem.
Runājot par ES, jau tagad ir jādomā par nekontrolēto imigrantu kustību, kurai var tikt pakļauta Latvija. Vai mūsu valsts ir gatava darbaspēka un laimes meklētāju uzņemšanai? Jāatceras, ka Latvijā ir tikai 2,4 miljoni iedzīvotāju. Latviešu ir vēl mazāk – tikai pusotra miljona. Jebkura nekontrolēta migrantu ieplūšana valstī var būt nopietns drauds mūsu nacionālajai pastāvēšanai.
Zaudēt ir viegli
Ieraugot “burkānu” deguna priekšā, daži politiķi ir gatavi “apspriest” pilnīgi visu, pat mūsu, latviešu, valodas statusu valstī. Nekad nedrīkst aizmirst, ka pēc “burkāna” nāk “pātaga”. Kāpēc vispār Latvijā būtu jārunā un jādiskutē par latviešu valodas vietu un nozīmi mūsu dzīvē? Kā var iedomāties, ka deputāts, kas pārstāv Latvijas valsti, var nezināt latviešu valodu? Vai vienīgā atruna atkal ir – starptautiskās institūcijas tā grib? Bet ko gribam mēs? Kas ir saimnieki savā zemē? LZS kategoriski iestājas pret latviešu valodas pakalpīgu atdošanu un izkropļošanu. Tas skan banāli, bet kur gan citur, ja ne Latvijā, galvenajai būt mūsu valodai?
Zeme noderēs pašiem
Ko nu par valodu un tās “atdošanu”, ja “brīvais zemes tirgus” jau tagad vienu otru pagastu “nolicis pie vietas”. Šobrīd daudzviet Latvijā ārzemnieki pērk zemi. Tas pats par sevi nebūtu nekas slikts, ja vien mums, Latvijā dzīvojošajiem, būtu vienādas iespējas ar ārezmniekiem, ja mēs ar viņiem spētu sacensties “maka biezumā”. Mēs vēl neesam bagāta valsts. Mūsu cilvēku ekonomiskās iespējas atpaliek no Eiropas valstu iedzīvotāju iespējām. Savukārt zemes cena (es domāju materiālā izteiksmē) ir augsta mums, bet ārzemniekiem tā šķiet maza, un zeme viegli iegūstama īpašumā. Tā mēs pavisam drīz varam zaudēt, varam vairs nebūt saimnieki savā zemē.
LZS uzskata, ka nepieciešams noteikt moratoriju brīvajam zemes tirgum līdz 2013. gadam, kad, cerams, Latvija būs tuvinājusies ES valstu līmenim. Domāju, ka šāda moratorija noteikšanā būtu nepieciešama politiskā griba un atbildība valsts priekšā. (Galu galā moratoriju nāves sodiem taču noteicām, pakļaujoties starptautisko organizāciju spiedienam?)
Zūd līdzsvars
Vēl, runājot par to, vai esam saimnieki savā zemē, man šķiet svarīgi domāt par līdzsvaru: pilsēta – lauki; Latvija – Eiropa; bagātība – nabadzība. Šobrīd notiek strauja sabiedrības noslāņošanās – maza saujiņa ir ļoti bagātu cilvēku – pārējie turas uz izdzīvošanas robežas. Visa dzīvība koncentrēta pilsētās. Laukos valda bezcerība un bezdarbs. Protams, arī laukos ir uzņēmīgi cilvēki, taču ar to nepietiek. Vai valsts kaut kā atbalsta līdzsvarotu reģionu attīstību? Jums jau labāk zināms, ka – nē. Gadu no gada palielinās plaisa starp pilsētām un laukiem. Bērni no laukiem laužas uz pilsētu, ļaudis darba meklējumos brauc uz pilsētu. Jūs teiksiet, tā ir bijis vienmēr. Un tomēr, vai par to mēs domājām pirms vienpadsmit gadiem, dziedot atkal neatkarību atguvušās Latvijas himnu? Lieli pilsētas kungi uz laukiem brauc tikai priekšvēlēšanu cīņās. Un tad ir kā tai latviešu tautas anekdotē, kur zemnieciņš aiziet pie kundzes un saka: “Cienītā kundze, jūsu klaušas ir pārāk smagas, mēs strādājam dienu un nakti, bet tik un tā rupju maizi neesam jau nedēļām ēduši.” Cienītā kundze cienīgi atbild:” Ja nav rupjas maizes, ēdiet tak kūkas!”
Visiem zināms, ka pilsētas vienmēr ir kā katls, kur uzvārās kāda lielāka valoda vai kosmopolītiska tendence, bet nacionālās tendences uzvar laukos un tikai harmoniski veidotā valstī. Tad Latvijas lauki un to infrastruktūra arī jāsaglabā ne tik daudz Eiropai vai pasaulei, bet latviešu tautai atbilstošā veidolā! Būsim saimnieki savā zemē!
