Kad es vēl negāju skolā, vecāku cilvēku sabiedrībā saņēmu aizrādījumu, ka man trūkstot pazemības, jo nemācēju gaidīt, kamēr mani uzrunā.
Kad es vēl negāju skolā, vecāku cilvēku sabiedrībā saņēmu aizrādījumu, ka man trūkstot pazemības, jo nemācēju gaidīt, kamēr mani uzrunā.
Padoms bija ļoti labs, bet vienmēr nederēja. Kādreiz radās nepieciešamība pašai uzrunāt, taču ieklausīties sarunbiedrā arī iemācīja.
Jau citādā pavērsienā ar šo vārdu man iznāca saskarties, kad sāku pirmās darba gaitas. Sagadījās tā, ka bieži saņēmu norādījumus, kuri sākās ar vārdiem: “Ej tur, atnes to, rīt tev jābrauc uz “N” fermu.” Neviens manu viedokli neuzklausīja.
Kad es par to sūdzējos darba kolēģei, viņa man atgādināja jau dzirdēto, ka man trūkstot pazemības. Turklāt piebilda, lai atceroties parunu: “Kā ragavās sēdi, tā dziesmu dziedi.”
“Tā “dziedādami” esam Eiropā. Arī es biju tajās ragavās, kad vajadzēja balsot. Taču šoreiz manu izvēli noteica ne mana sirds pazemība. Zināmu zīmogu uzspieda situācija, kurā mēs atrodamies, – sociāli ekonomiskā situācija. Nabadzība! Ir jau rūgti lasīt masu saziņas līdzekļos, ka visā Eiropas Savienībā visnabadzīgākā jauno dalībvalstu vidū ir Latvija. Tāpēc arī pazemīgi jāklauvē pie bagāto durvīm un jāpriecājas, ka ielaiž. Pateicīgam jābūt, ja kaut kas tiek iedots no “kopējā katla”.
Ja man nav ko ēst, nav par ko samaksāt komunālos maksājumus, tad arī pazemīgi jālūdzas, turklāt vēl jāpieņem visi spēles noteikumi.
Nenoliedzami, tā nu tas ir. Tikai ar šo pazemību mēs sākam sevi pazemot, lai eksistētu. Kā lutausis spēlēs, tā būs. Sprīdīša loma beigusies. Šodienas sabiedrībai vajadzīgi pundurcilvēki dvēselē. Citiem vārdiem – pielāgoti, adaptēti cilvēki, kas atdarina cits citu, seko pieņemtām normām, uzņemas noteiktas sociālas saistības un lēnām funkcionē.
Cilvēkam maz laika domāt par sevi, māju, ģimeni, ka tikai bizness plaukst. Menedžments, mārketings, karjera, pa vidu – korupcija. Kur tad vēl valodas, kuras jāapgūst, lai rakstītu biznesa plānus.
Tikmēr pašu valoda, bārenītes lomā atstāta, ar latu kabatā ielu slauka. Bet kā tad paliek ar pazemību? Kad pajautāju par to savai draudzenei, viņa teica, ka tā varētu būt cieņas izrādīšana otram cilvēkam, grupai, sabiedrībai. Atceroties bērnībā piedzīvoto, tā varētu būt.
Ne pazemota, bet pazemīga esmu baznīcā. Ne jau aiz bailēm, bet aiz patiesas cieņas es lūdzu piedošanu tam, kuru esmu aizvainojusi vai citādi sāpinājusi. Tātad pazemība nozīmē cieņu, uzticēšanos, ja netiek aizskarta pašcieņa. Pazemīgs ierēdnis nekad nejutīsies pārāks par padotajiem. Tā ir sirds atvērtība. Lai nabadzīgais nejustos lieks bagāto radu kāzās, kurās uzaicināts aiz žēlastības.
Kā tad būs ar Eiropu? Vai iesim ar pazemīgu sirdi, vai pratīsim novērtēt sevi, savu valodu, savus cilvēkus. Vai zemosimies, lai tikai ļauj dzīvot?
