Izlasīju jūsu laikrakstā par Karvas spēkstacijas peripetijām. Manuprāt, tie cilvēki, kas apšauba hidroelektrostacijas lietderību vai trūkumus, nav dzīvojuši tajā laikā, kad uz Vaidavas pie Karvas tika uzcelta pirmā hidroelektrostacija Baltijā vai pat visā cariskajā Krievijā. Tā, lūk! Man gadījās būt tur atjaunotās celtniecības sākumā. Es redzēju vecās, vairāk nekā metru diametrā, caurules no betona, kuras apstiprina, ka tur ir bijusi elektrostacija vai dzirnavas. Pa šīm caurulēm upes ūdens plūda uz turbīnām un grieza ģeneratoru.
Ja jau tā saucamie „zaļie” grib nonievāt šīs spēkstacijas vajadzību, tad teikšu atklāti, ka visa Latvija būtu sen izmirusi, ja nebūtu šo mazo dabas vai atjaunojamo resursu. Toreiz, vēl līdz 1955. gadam, Latvijā darbojās neskaitāmas dzirnavas, kurās apkārtējie zemnieki mala graudus. Un tagad, kad it kā nevajadzētu tērēt dabas resursus tādām vajadzībām kā graudu malšana, to var elementāri izmantot jaunajās tehnoloģijās un ražot lētu elektroenerģiju. Visi mēs zinām elektroenerģijas priekšrocības. Elektrība ir viss mūsdienu sabiedrībā. Ja nebūs elektrības – viss apstāsies. Tāpat ar graudu maļamajām dzirnavām, kuras bija uzbūvētas uz upēm. Ja viņu nebūtu – būtu jāmaļ graudi ar rokas dzirnavām. Bet cilvēce taču attīstās un katrā periodā ir jauni izgudrojumi.
Cik es atceros no savas bērnības, kad mātei ievajadzējās miltus, putraimus vai grūbas, tēvs jūdza zirgu un ņēma mani līdzi uz dzirnavām. Esmu bijis vairākās dzirnavās un redzējis dabas spēku, kas griež dzirnakmeņus, un kā pa koka cauruli maisos birst silti milti. Mājup braucot, ja bija ziema, tad bija silti sēdēt uz siltajiem miltu maisiem.
Manas mājas atradās netālu no Igaunijas robežas. Pāri robežai Sikselē bija dzirnavas, kuras apkalpoja arī Latvijas pierobežu, es tur ne reizi netiku paņemts līdzi, zinu tikai to, ka apmēram astoņus kilometrus no mūsu mājām. Mūsu māju apkaimē darbojās piecas vai sešas dzirnavas: Šļukumā – „Zēmeļa”, Ziedu gravā – „Tūca”, Ieviņās – „Rudzīša”, Bejā – „Ķikuta”, Alūksnē – „Šlosa”, Kalncempjos – „Ottes”, pēdējās divās ne tikai mala miltus, bet arī bīdelēja.
Toreiz par tādu nelietderību vai aizliegšanu nediskutēja. Tolaik bija daudz pilnākas upes ar zivīm un vēžiem, nekā tagad, kad upes tiek piesārņotas ar mazgāšanas līdzekļiem un tos visus aiznes uz jūru. Tur ir jāmeklē „zaļajiem” risinājums, nevis jāstrīdas ar ekoloģiski tīrām elektrostacijām.
Vēl lielāks ir izbrīns, ka augstas amatpersonas ir devušas atļauju un tagad vēl grib gandrīz vai slēgt hidromezglu Karvā. Aicinu visus, kas kaut ko saprot no šīs manas informācijas, atsaukties un rakstīt savas domas!
