Šo jautājumu pēdējā laikā uzdodu sev arvien biežāk. Vai bija vērts iztērēt vairākus miljonus latu, lai sarīkotu referendumu par 10.Saeimas atlaišanu un pēc tam ārkārtas vēlēšanas, ievēlot 11.Saeimas deputātus?
Kad notika pirmais referendums valsts vēsturē par Saeimas atlaišanu, klusībā priecājos, ka beidzot deputāti sapratīs – ar viņu ievēlēšanu vēl nekas nebeidzas. Patiesībā ar to tikai sākas viņu galvenais darbs, proti, tautas paustās uzticības attaisnošana. Tagad, sekojot līdzi ar jaunās valdības veidošanu saistītajiem notikumiem, jūtos vīlusies. Vēlēšanas, uz kurām liku vislielākās cerības, radījušas vislielāko vilšanos. Piedevām vēl tas noticis, pirms vēl jaunā valdība ir tā pa īstam sākusi strādāt. Arvien vairāk sāku nožēlot, ka iepriekšējās Saeimas darbs tika priekšlaikus pārtraukts.
Šajā kontekstā neizjūtu vairs īpaši lielu prieku, ka drīzumā, iespējams, iedzīvotāji varēs atlaist arī pašvaldību domes. Uz jauno likumprojektu “Vietējo pašvaldību referendumu likums” skatos ar aizvien pieaugošāku skepsi. Jā, iespēja atlaist deputātus, kas nav savu uzdevumu augstumos, ir vajadzīga, tomēr – vai tā tiek pienācīgi izmantota? Vaina jau nav tikai deputātos, kas aizmirst, kā dēļ viņi vispār ir ievēlēti, bet tikpat lielā mērā arī pašos vēlētājos. Galu galā mums jau kopš bērnības tiek mācīts, ka par savas rīcības sekām ir jāatbild. Samierinoties ar savu vieglprātīgo izvēli, varbūt mācība nākamajā reizē rīkoties atbildīgāk būtu lielāka nekā tad, ja pēc katras šādas reizes mums būtu iespēja savas kļūdas labot un tikai pēc tam sākt domāt “vai bija vērts?”.
