Vadošos amatos strādājošus cilvēkus var iedalīt divās grupās. Vieni savus pienākumus pilda godam, viņu rokās esošā vara netiek izmantota ārpus darba, otriem amats ir vienlīdzīgs visatļautībai. Tie otrie dara, ko un kā grib, pie tam uzskata, ka līdz ar amatu ir varenāki par pārējiem vienmēr un visur. Kā teicis franču filozofs Šarls Luijs de Monteskjē – katram cilvēkam, kam pieder vara, ir tendence to ļaunprātīgi izmantot.
Vai tāpēc, ka esi policists, vari pasažierus izlaist, kur vien vēlies, neņemot vērā, ka tā ir gājēju pāreja vai krustojums? Vai tāpēc, ka esi deputāts, vari tik ļoti steigties, ka pat pa gājēju pāreju ejošam cilvēkam gandrīz nobrauc pirkstgalus? Vai amats atļauj visu? Arī neievērot normas un pārkāpt tās? Šie ir tikai spilgtākie piemēri, un runa nav tikai par braukšanas kultūru vien. Var saprast steigu, neuzmanību, sliktas dienas slikto omu. Tomēr daudzas jo daudz reizes normu pārkāpšana ir normāla parādība un pārkāpējs pārkāpumu, arī pārākumu, nemaz nesaskata un savu vainu neatzīsti ne par vienu gramu. Viņš taču drīkst, jo, redz, ir tādā amatā.
Un rodas sajūta, ka līdz ar amata iegūšanu zaudēta cilvēcība un vienkāršā tauta šiem cilvēkiem kļuvusi bezvērtīga. Ir tikai viņi spožā stikla kalnā un neviena cita apkārt. Var man tagad teikt, lai neskatos apkārt un dzīvoju savu dzīvi, taču, lai kā arī gribētos vai negribētos, tomēr vadošos amatos strādājošiem cilvēkiem tiek pievērsta pastiprināta sabiedrības uzmanība. Un ne jau es viena redzu, dzirdu un vērtēju. Viņu darbus, arī nedarbus, redz visi, vērtē visi, apspriež visi. Tā ir gandrīz kā dzīve zem palielināmā stikla. Tas ir jāapzinās un jāsaprot, ka sabiedrības modrā acs redz visu. Tā ir cena, kas šiem cilvēkiem jāmaksā, lai būtu vadošā amatā. Tomēr reizēm ir sajūta, ka paši vadošie cilvēki neapjēdz, kas viņi ir un kur atrodas.
Mēdz teikt, ka cilvēku pārbauda ar naudu un varu. Diemžēl daudzi cilvēki šo pārbaudi neiztur. Tomēr nekas nav mūžīgs. Arī amats un vara ne. Tas, kas ir šodien, var nebūt rīt. Negribu piesaukt ļaunu, bet arī veselības var nebūt un jebkurš var būt tā lēnu klumpačojošā vīriņa vietā uz gājēju pārejas, kuram teju nobrauc pirkstgalus. Kā būtu, ja normas neievērotu neviens no mums un visi darītu to, kas ienāk prātā? Tad gan policists, gan deputāts būti tie taisnie, kuri kratītu ar pirkstu un norādītu, cik slikti darīts. Tādā pasaulē dzīvojam.
