Laikā, kad mācījos skolā, bieži nācās dzirdēt pieaugušo izteikumu, kad mēs augām, tā nebija.
Laikā, kad mācījos skolā, bieži nācās dzirdēt pieaugušo izteikumu, kad mēs augām, tā nebija. Tolaik nesapratu, kam vajadzīga pagājušo vērtību, likumu un tikumu atgādināšana. Pukojos un iebildu, cik tad var par to, kas bijis. Apņēmīgi solījos, ka es nekad tā neteikšu, ka sekošu līdzi laikam, ka mēģināšu saprast jaunos, neļaujot izpausties tām audzināšanas metodēm, kādas zināja mūsu vecmāmiņas, mammas un tēvi. Domāju, ka man tas izdevās. Vismaz tā šodien atzīst abas jau pieaugušās meitas.
Tomēr taisnība tam, kas ir ieteicis nekad neteikt “nekad”, ja vārdos nepasaku, iekšēji tomēr padomāju, ka tad, kad es augu, tā nebija. Iespējams, ļaujos vecīgai moralizēšanai, bet pārdomas rada vairāki izteikumi un vērojumi. “Nesaprotu, kam skolās vajadzīgi skolotāji, kas nemīl bērnus, kas uz viņiem skatās kā uz bīstamu ienaidnieku armiju, ja netiek ar viņiem galā, lai iet strādāt citur,” pirms kāda laika bilda kāda māte. Jautāju, kā tad izpaužas šī nemīla un galānetikšana? Uzzināju, ka skolotāji nelabprāt paliekot pēc stundām, lai kaut ko izskaidrotu, mēdzot uzkliegt un pat sapurināt aiz pleca. Šāda rīcība traumējot bērnus. Laikam esmu neapķērīga, bet neko nosodāmu pedagogu rīcībā nesaskatu. Nedomāju, ka skolotājiem vajadzētu sēdēt pēc stundām un gluži kā ar karoti liet gudrības mutē tiem, kam mācības šķiet mazvērtīgas. Uzklausot vecāku aizstāvošos, kategoriskos pedagogu adresē raidītos nosodījumus, man ir tikai viens padoms: ja esat tik gudri, tad ejiet un paši kaut vienu dienu nostrādājiet skolā! Es to negribētu darīt. Vismaz šodien – ne, jo, manuprāt, bērniem ir zudusi cieņa pret pieaugušajiem. Esam nonākuši apgriezti proporcionālās attiecībās: nevis pieaugušie terorizē bērnus, bet bērni – pieaugušos.
“Nesaprotu, kas tā par kultūras iestādi, kur diskotēkā nepilngadīgiem pusaudžiem atļauj būt iereibušiem un kauties. Kāpēc iestādes darbinieki neseko notiekošajam?” nesen dzirdēju vēl kādu neapmierināto. Diezin vai ir pareizi vainot tikai kultūras iestādes darbinieku nevērību. Viņi jau dara, cik spēj, cerot, ka talkā nāks arī policijas darbinieki, jo pašvaldībai ir parakstīts līgums ar policijas pārvaldi. Diemžēl visbiežāk ir tā, ka ar pārlieku iereibušajiem pusaudžiem cīnās paši kultūras darbinieki. Cīnās lielākoties ar vārdiem, jo, nedod Dievs, kādam uz rokas delma būs palicis zilums tāpēc, ka “varonis” ticis paņemts pie rokas un izvadīts no deju zāles. Tad uzreiz būs vecāku iebildumi, ka notikusi fiziska vardarbība pret bērnu, lai gan tajā pašā laikā viņš var dzert, lietot apreibinošas tabletes, smēķēt, mētāt tukšās pudeles pa zāli vai tualetēs bravūrīgi lauzt ūdenskrānus. Gribot negribot jāteic, kad mēs augām, tā nebija, jo policijas darbinieks katram blakām nebija jānoliek. Kur šajā gadījumā paliek vecāku audzināšana? Vai atkal ar to jānodarbojas sabiedrībai?
