“Mani vienmēr ir saistījis piedzīvojumu stāsta sižets par nokļūšanu uz vientuļas salas. Es vienmēr sapņoju, ka reiz kopā ar savu Robinsonu Krūzo nonākšu uz tās. Uz mūsu mīlestības salas.
“Mani vienmēr ir saistījis piedzīvojumu stāsta sižets par nokļūšanu uz vientuļas salas. Es vienmēr sapņoju, ka reiz kopā ar savu Robinsonu Krūzo nonākšu uz tās. Uz mūsu mīlestības salas. Tikai mēs divi. Un vairāk neviena. Tā sapņoju, kad savu Robinsonu vēl nebiju sastapusi. Un kādā dienā to sastapu. Iemīlējos, ļāvos kaislei. Bet jutu, ka apkārtējā pasaule man traucē. Traucē atraisīties mīlestībā. Sasaista. Savam romantiskajam partnerim neviļus atzinos: “Gribu būt kopā ar tevi uz vientuļas salas. Tikai mēs divi un vairāk neviena.” Man par pārsteigumu viņš rūgti iesmējās un teica, ka viņš gan negribot. Biju vīlusies. Pēc kāda laika mēs izšķīrāmies.”
Esmeralda (24 gadi)
“Mums ar sievu pēc kopdzīvē pavadītajiem pieciem gadiem agrākās jūtas bija sākušas izplēnēt. Ikdienas kašķi, naudas trūkums, tad vēl es pēkšņi zaudēju darbu… Kļuvu par melnstrādnieku gaterī. Katra diena bija pelēka, drūma. Vienāda. Mūsu ģimenē aug divi bērni. Es jutu, ka likteņa groži man izslīd no rokām. Jutu, ka neizturēšu, šķiršos. Sieva kašķīga, neiekārojama. Dusmas pārņēma arvien biežāk. Arvien biežāk brīvajos brīžos sāku pazust no mājām. Makšķerēju, dzēru, ar draugiem “gājām meitās”. Pēc tam jutos riebīgi.
Kad bija piektā mūsu kāzu jubileja, sarunāju ar sievasmāti, lai viņa paņem pie sevis bērnus, bet mēs ar sievu dosimies kāzu ceļojumā. Tas bija ziemā. Sarūpēju divus slēpju pārus, mugursomās paņēmām līdzi visu nepieciešamo izdzīvošanai, un mēs devāmies slēpojumā arvien dziļāk un dziļāk mežā, kur acis rāda. Satumsa. Sieva klusēja, vairs pat nešķendējās, paklupa, izmežģīja potīti. Par laimi, bijām nonākuši līdz mednieku namiņam meža vidū. Tur neviena nebija. Tas arī bija mūsu ceļojuma mērķis. Gājām iekšā, kūrām krāsni, vārījām putru, dzērām šņabi, sildījāmies un sildījām viens otru. Netraucēja ne putenis, ne zvēru kliedzieni ārpusē. Bijām tikai mēs divi. Tā pagāja vairākas dienas, kamēr sievas potīte atkal bija tik stipra, lai mēs varētu slēpot atpakaļ uz mājām. Atgriežoties noskaidrojām, ka sievasmāte ir panikā, bērni noraizējušies. Bet vecāki – laimīgi, jo atkal atraduši ceļu viens pie otra. Mūsu ģimenē atkal viss bija kārtībā.”
Valērijs (31 gads)
“Ar savu draugu iepazināmies diskotēkā. Uzreiz, kad mijām pirmos skatienus, mūsos iešķīlās uguns. Padejojām, parunājām. Kļuvām arvien tuvāki. Mūs netraucēja pilnīgi nekas. Ne skaļā mūzika, ne cilvēki apkārt, ne tas, ka daži dejotāju pāri ik pa laikam mums uzgrūdās. Šie ritmi ārpus mums nespēja nomākt to ritmu, kas vienoja tikai mūs divus. Un reizē mēs it kā harmoniski peldējām pa deju zāli kā pa vientuļu salu, nebūdami disharmonijā ar citiem ritmiem. Tā bija vienreizēja sajūta. Mēs peldējām mīlestībā. Pēc tam bija sekss. Kopdzīve. Laulība. Bērni. Bet nekad vairs nav bijis tā, kā toreiz deju zālē. Kā uz vientuļas salas. Mēs ar vīru esam mēģinājuši atkārtot šo sajūtu. Nekad vairs nav izdevies. Žēl. Varbūt šo sajūtu atkal reiz izjutīšu ar kādu citu vīrieti? Es būtu ar mieru to darīt slepus, lai vīrs neko nenojauš. Vēlme ir stiprāka par mani pašu.
Ilze (28 gadi)
