Ikdienā alūksnietes Judītes Andersones – Svaras darbs ir sēdošs un mentāls. Tas saistīts ar klasisko uzņēmējdarbību, kas ietver uzņēmuma virzības procesu un stratēģijas izstrādi, tikšanos ar klientiem, sadarbības partneriem, dažādu atbilžu sagatavošanu un sniegšanu, dokumentu apriti un citām darbības formām. Tādēļ vakarā un brīvdienās gribas izkustēties, būt tuvāk dabai. Lai relaksētos, Judīte izvēlējusies aktīvu dzīvesveidu – pievērsusies nūjošanai.
– Nūjošana Latvijā pēdējos gados kļuvusi ļoti populāra. Kas tevi pamudināja pievērsties šādam aktīvas atpūtas veidam?
– Nūjošanas vēsture pasaulē ir salīdzinoši jauna – pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu sākumā nūjošana kļuva par somu distanču slēpotāju vasaras treniņu metodi. Savukārt Latvijā nūjošanas vēsture ir apmēram 10 gadi. Pagājušā gada pavasarī ar vīru devāmies ceļojumā uz Barselonu. Izbraukājām šo brīnišķīgo Spānijas pilsētu un pēc tam, raugoties tur uzņemtajos foto, sapratu, ka neesmu mierā ar sevi – smaidu mazāk, sejas āda mazāk starojoša, acīs nav spožuma. Tad sapratu – man kaut kas jādara, jāmaina! Atbraucot mājās, pieņēmu lēmumu: turpmāk dzīvot ar kustību prieku – radikāli mainīju ēdienkarti, sameklēju savas nūjošanas nūjas un nolēmu doties dabā. Tagad nūjošana un aktīvais dzīvesveids ir uz vienas taisnes noliekamas vērtības manā dzīvē.
– Vai tu šai nodarbei meklēji arī domubiedrus, lai ceļā nebūtu jādodas vienai?
– Domubiedrus īpaši nemeklēju, tie drīzāk atrada mani sociālajā vietnē Facebook. Lai man būtu ilgtermiņa motivācija un lai nebūtu iespējas atkāpties, bija nepieciešams radīt publisku pašapliecināšanās rīku. Tādēļ izvēlējos Facebook interneta vietni, kur sāku publicēt nūjošanas aktivitātes. Mani domubiedri, kurus es mēdzu saukt arī par sparinga partneriem vai aktīviem uzmundrinātājiem, vispirms neatlaidīgi vēroja manus centienus virtuāli, vēlāk vairāki pievienojās kopīgiem nūjošanas treniņiem. Nūjojot ar domubiedriem, nākas pielāgoties, tas ir sarežģīti, jo atšķiras gan plānotais distances garums, gan temps, kā arī citas nianses. Salīdzinoši liels reālo domubiedru kritums bija pēc Ziemassvētkiem un Jaunā gada. Cilvēki, šķiet, aizgāja ziemas guļā. Cerēsim, ka kopā ar pavasari tie atkal modīsies un turpinās uzsākto ar jaunu sparu un lielāku apņemšanos.
– Kurš dzimums lielākoties ietilpst tavos domubiedros? Vai tie ir gados jauni cilvēki vai vecāka gadagājuma? Varbūt tomēr esi nūjotāja – vienpatis?
– Runājot lokāli par Alūksni, nūjotājas viennozīmīgi ir sievietes vecumā no 40 gadiem un vecākas. Lai gan vīri nereti savas sievas vai draudzenes pavada, viņi iet bez nūjām, ļoti reti esmu sastapusi vīrieti nūjotāju. Raugoties no citas pieredzes, ko esmu guvusi nūjojot ārpus Alūksnes, ar šo un līdzīgiem sporta veidiem nodarbojas abu dzimumu pārstāvji, sākot no 25 gadiem līdz pat sirmam vecumam. To, iespējams, var izskaidrot ar mūsu puses jauno cilvēku aizplūšanu uz ārzemēm vai lielākām pilsētām tepat, Latvijā.
Jā, atzīstu, man tomēr vairāk patīk nūjot vienai, un es labprāt to daru, jo tad ir rīcības brīvība – pati izvēlos savu ritmu, laiku, attālumu un maršrutu. Tomēr, ja kāds piesakās sastādīt kompāniju, nekad neatsaku. Labprāt sniedzu padomus, ar ko un kā sākt nūjošanu.
– Kādi ir tavi nūjošanas paradumi, vai tu sev izvirzi arī konkrētu mērķi?
– Manai nūjošanas izvēlei vienotas formulas nav. Noteicošais ir minimālais reižu skaits nedēļā – trīs līdz piecas reizes. Pašlaik mans mērķis ir vienā nedēļā nostaigāt ne mazāk kā 65 kilometrus. Atkarībā no nedēļas plānojuma distances kopgarums var arī pieaugt. Piemēram, pagājušajā nedēļā, pateicoties pārgājienam Vecpiebalga-Jaunpiebalga, veicu četrus treniņus un pieveicu 95 kilometrus. Stundā vidēji pārvietojos ar ātrumu pieci līdz septiņi kilometri. Mans mērķis un ieradums ir doties ārā jebkuros laika apstākļos, ne lietus, ne sniegs nav šķērslis, lai būtu kustībā.
– Kā izvēlies maršrutus?
– Kārtējais izvēlētais maršruts lielā mērā atkarīgs no tā, kāda bijusi darba diena, cik esmu nogurusi, cik laika varu atvēlēt kustību priekam un cik daudz situācijas nūjošanas reizē pārdomājamas. Jo vairāk domu galvā, jo garāks ir maršruts! Uzsākot gājienu, prāts ir pārpildīts ar ikdienas notikumiem un nākotnes iecerēm, un tad smadzenēs notiek kādi bioķīmiskie procesi, jo domas ne tikai sakārtojas “pa plauktiņiem” pēc prioritātēm, bet arī iezīmējas veicamo darbu virzības līnijas un viss sarežģītais kļūst vienkāršs un pašsaprotams. Atgriežoties mājās, galva ir skaidra, un doma, kā atrisināt vai virzīt vienu vai otru situāciju, saprotama un viegli realizējama.
– Kuri ir tavi iecienītākie maršruti?
– Man ir savi favorītmaršruti. Vispirms izvēlos platākos trotuārus, tur, kur ir mazāka cilvēku kustība, jo apzinos, ka ar savām nūjām aizņemu zināmu ietves daļu. Turpat pārvietojas jaunie vecāki ar bērnu ratiņiem, brauc velosipēdisti, tādēļ, lai cits citam netraucētu, pārsvarā izvēlos maršrutu, kur ir mazāka cilvēku plūsma. Šim nolūkam ļoti piemērota ir Rūpniecības iela, man ļoti patīk Rīgas ielas jaunais trotuārs. Esmu ievērojusi, ka tur no vienas autobusu pieturas līdz otrai ir tieši viens kilometrs, tātad viegli rēķināt noieto ceļa garumu. Tur es no viena punkta līdz otram varu staigāt kaut visu dienu, ja vien ir pacietība. Man patīk riņķveida maršruti. Viens no maniem mīļākajiem maršrutiem ir Rūpniecības iela – Rīgas iela – Alūksnes slimnīca – Tempļakalns, pāri Pilssalai – Pils iela – Torņa iela – Kanaviņu iela, un tālāk jau pēc izjūtām. Uz iecerēto starta vietu pēc darba mēdzu aizbraukt ar automašīnu, bet brīvdienās sāku nūjot no mājām, par atskaites vidus punktu izvēloties Mārkalnes vai Ziemera pagastu.
– Vai piedalies nūjotāju grupās arī ārpus Alūksnes un ej kopīgos pārgājienos citur Latvijā?
– Latvijā pašlaik ir ļoti daudz dažādu pārgājienu grupu – jūtams, ka cilvēkiem šāds dzīvesveids rada zināmu eiforiju. Nedēļas nogalēs grupu pārgājieni notiek daudzviet Latvijā, tādēļ izvēlēties, kurā no tiem piedalīties, nav viegli. Piemēram, šosestdien,
16. februārī, man ir iespēja izvēlēties pabūt Vidzemes jūrmalas pusē vai Embūtes senlejā, tādēļ jāsaprot, kādu grūtības pakāpi gribas iziet, kādā ātrumā kustēsies grupa, un svarīga ir arī loģistika, lai nokļūtu turp un atpakaļ. Šie visi aspekti ir ļoti nozīmīgi!
– Un kāda ir tava loģistika, kā tu tiec atpakaļ mājās?
– Te ļoti palīdz mana ģimene. Dažreiz uz kopīgo pārgājienu dodos ar savu automašīnu, bet dažreiz mani šoferi ir vecākā meita Līva vai mans sabiedrotais ir vīrs Agris. Bet pārsvarā es izvēlos riņķveida maršrutus, lai varu būt pilnīgi neatkarīga.
– Sākumā teici, ka pievērsties šai nodarbei tevi pamudināja iekšējais diskomforts, neapmierinātība ar dzīvesveida paradumiem. Vai tagad, kad jau kādu laiku esi mainījusi savus līdzšinējos paradumus, jūties labāk?
– Pašsajūta man noteikti ir uzlabojusies, arī dzīvi “tveru” vieglāk, problēmsituācijas izdzīvoju mierīgāk. Straujākiem soļiem iezīmēju uzņēmējdarbības attīstības virzienus. Par ārējā izskata izmaiņām saņemu daudz komplimentu gan no sievietēm, gan no vīriešiem, jo nūjošana ir ne tikai palīgs domu sakārtošanā, tas ir efektīvs rīks ķermeņa fiziskās formas uzlabošanā. Nūjošana ir pašdisciplīna, spēja pārvarēt sevi laikā, kad esi noguris, kad ārā ir neciešami laika apstākļi un laikā, kad slinkums cenšas gūt virsroku.
– Vai iesaki arī citiem pievērsties šādam aktīvam dzīves veidam?
– Jā, protams, ņemiet visvienkāršākās nūjošanai paredzētās nūjas, velciet kājās visērtākos apavus, piemērotāko apģērbu, cepuri, cimdus un dodieties ārā. Nūjošana, ja vien vēlamies, var kļūt par ikdienu, kas uzlabo mūsu dzīves kvalitāti. To sapratuši jau daudzi cilvēki, jo arī tie, kas sākumā uz manu aizraušanos noraudzījās ar skeptisku ironiju, nu pievērsušies staigāšanai vakaros vai ķērušies pie nūjošanas. Salīdzinot nūjošanu un staigāšanu, noteikti iesaku pirmo, jo tā ir daudz efektīvāka, nekā otrā. Nūjojot tiek nodarbināti apmēram 90 procenti no visiem mūsu muskuļiem, organisms uzņem daudz vairāk skābekļa, nekā staigājot. Nūjošana, ja salīdzinām to ar skriešanu, ir arī daudz saudzīgāka, jo cilvēks pēc savas būtības nav piemērots aktīvai ilgtermiņa skriešanai. Pareizi nūjojot, mēs patērējam vairāk enerģijas, kļūstam slaidāki un veidojas pareiza stāja.
