Es no sevis aizeju reizē ar gājputniem rudeņos – uz laiku. Atgriežos agros pavasaros. Rudeņos mani tā žēli izkliegtā dzērvju sāpe turas ilgi, ilgi vēl sevī izdzīvojot, līdz atnāk prieks un uzliesmo, kā pati spožākā zvaigzne, kad ieraugu putnus lizgzdās pavasaros. Arī gulbju dziesma ar savu spārnu švīkstiem skan sirdī ilgi, kvēli, kā svēta piemiņa no debesu gaismas rudeņos. Visu vasaru esmu kopā ar putniem un to jūtu kā pašas skaistu lidojumu pār ziedošiem dārziem. Ir labi pamodināt sevi dzīvei caur jūtu un savu vērtību skalu, ieskatoties sevī ar saules un tās gaismas staru, lai svētību justu no debesu nokrāsām ar savu acu pieskārienu tām. Kad ieeju no savas dzīves klusumā, tad iegūstu sev ilgu un cerību spārnus un nonāku sapņu varā. Lidoju līdzi putniem debesu zilmē un jūtos atbrīvota no visa, kas palicis no vakardienas. Ap mani lido balti mākoņi kā ābeļziedi, vijas, griežas un atsēžas uz maniem sapņu spārniem. Tādā vietā pabūt augstāk pašai par sevi mākoņu un debesu varā – ir manā dvēselē ierakstīta laime. Šos skaistos brīžus es ielieku atmiņu vāzēs, lai dīgst, vairojas un zied. Lai satiekas cits ar citu, kā mākoņi debesu velvēs un no iegūtā prieka smeļas. Tāds sapņu grauds, kas iesēts dvēselē, dod spēku dzīvei gan caur sapņiem, gan jūtu patiesību. Šobrīd mūsu zeme zied, ziedēsim arī mēs – kuri uz šīs zemes dzīvojam. ◆
