Prāti šobrīd tiek nodarbināti ar dažādām idejām, kā atgriezt atpakaļ tautiešus, kas aizklīduši pasaulē.
Atbraucējiem domā solīt pabalstus, gandrīz vai uz paplātes pienest darbavietas. Viss jau būtu labi, ja vien dzimtenē palicējiem darbavietu būtu tik daudz, ka ne apmaisīt, un viņi sēdētu pie pilnām bļodām. Piekritīsiet, ka līdz tādai laimei ir ļoti tālu. Lai arī šobrīd apgalvo, ka esam no krīzes bedres izrāpušies, redzot un dzirdot, kas notiek līdzās un kā dzīvo cilvēki laukos, tam nudien negribētos piekrist. Nu NAV to darbavietu, nu IR tas bezdarbs, nu Nepalielinās cilvēku maksātspēja (sola, ka vēl pieaugs pārtikas cenas)! Lauvas tiesa iedzīvotāju joprojām dzīvo no rokas mutē. Kā gan var šajā laikā, kad tik daudz cilvēku mūk no Latvijas, bezdarbniekiem piesolīt pārcelties uz dzīvi Latgalē!? Uz vietu, no kurienes jau visos laikos cilvēki ir mukuši projām. Šokē fakts, ka Latvijā izmiruši gandrīz 500 ciemi. Un visvairāk šādu vietu atrodas tieši Latgalē. Vai tos atdzīvināt cer ar mājās palikušajiem? Ar tiem, kas iestrēguši Rīgā un pielipuši tās pievārtē, strādādami ar vairākām izglītībām vienalga kādā darbā?! Naivi cerēt. Utopiski plāni un idejas! Neuzskatu, ka Latgale ir tā pēdējā vieta, kur dzīvot un strādāt. Vaina jau ir tikai valdības attieksmē pret šo novadu, kas visos laikos ir bijis atstāts pabērna lomā. Aptaujas dati liecina, ka gandrīz 70 % neredz nekādu motivāciju dzīvei Latgalē. Un, ko te latvietis bezdarbnieks bez graša kabatā darīs?! Ja nu vienīgi… kalpos ārzemniekiem, kuri, kamēr valdība gari prāto, ko un kā darīt, arvien vairāk izpērk zemi un īpašumus ne tikai Latgalē, bet arī visā Latvijā.
