Braucot uz Niagaru, pa ceļam vērojām Apalaču kalnus, laukus, Amerikas mazpilsētiņas un vientuļas lauku sētas.
Visā pasaulē laikam nav neviena cilvēka, kas savā mūžā vismaz kaut ko nebūtu dzirdējis par Niagaras ūdenskritumu, tā skaistumu un varenumu. Vēsturnieki izpētījuši, ka indiāņu vārds “Onnguiaahara”, kas apzīmējis milzīgos ūdenskritumus, nozīmējis “ūdens pērkons”. Pirmo reizi kartēs tas parādījies 1614.gadā. Pēc kāda laika šis vārds izmainījies, no tā aizgūts Niagaras upes vārds. Dabas brīnuma abi krasti Kanādas un Amerikas pusēs savienoti ar Varavīksnes tiltu.
Katru vakaru dārd salūts
Vakarā Niagaras pilsēta atgādina Lasvegasu ar izpriecu objektiem, reklāmu ugunīm, spēļu, kazino celtnēm un augstu skatu torni. Šajā kūrortpilsētā tūristi dzīvo ar pilnu krūti arī naktī – tādā vietā grēks mierīgi gozēties hotelī. Ūdenskritumus vakaros izgaismo ar dažādu krāsu prožektoriem. Tiešām fantastiski! Vēl katru vakaru precīzi pulksten 22.00 virs Niagaras dārd salūts.
Tad devāmies uz kuģīšu piestātni ASV pusē, kur katram izsniedza lietusmēteli (to var paņemt līdzi kā suvenīru). Baltais kuģītis slīdēja gar klintīm ar ūdenskritumiem. Un tad pie paša “Pakava” saņēmām īstas “ūdenskristības”, jo bijām “ielīduši” ūdenskrituma mutulī. Likās, ka sākusies liela vētra. Kad izbraucām no “vētras” zonas, straume kļuva mierīgāka un aiznesa kuģīti līdz piestātnei krastā.
Pasaules otrā lielākā valsts Kanāda ir starp vismazāk apdzīvotām zemēm. Lielā daļā Kanādas gandrīz nemaz nav iedzīvotāju. Ziemeļu apgabalus gada lielāko daļu klāj sniegs un ledus. Arī rietumos – augstajos Klinšu kalnos – dzīvo maz cilvēku. Pat valsts vidienē – plašajos kviešu audzēšanas līdzenumos – cilvēku nav daudz. Vairums no 30 miljoniem Kanādas iedzīvotāju dzīvo dienvidaustrumos – tuvu ASV robežai. Kanādieši pārsvarā runā angliski, bet Kvebekas provincē – franču valodā. Šie iedzīvotāji ir franču pēcnācēji, kuru senči Kanādā apmetušies 16.gadsimtā.
Apmēram pirms 25 000 gadu pa zemes strēli, kas toreiz savienoja Sibīriju un Aļasku, Kanādā ieradušies pirmie iedzīvotāji. Pirms 1000 gadiem Eiropas zvejnieki sākuši apgūt bagātos zvejas rajonus Kanādas piekrastē.
Kad 17.gadsimtā angļu un franču ieceļotāji sāka dibināt kažokādu tirdzniecības apmetnes, Ziemeļamerikas pirmiedzīvotāji – indiāņi – zaudēja savu neatkarību. Lielbritānija un Francija savstarpēji cīnījās par šo zemi, līdz 1759.gadā angļi sagrāba visu Kanādu. Gadsimtu vēlāk Kanāda ieguva pašpārvaldi un kļuva par domīniju (autonoma valsts Britu impērijas sastāvā). Pēc Otrā pasaules kara Kanāda piedzīvoja milzīgu uzplaukumu, tai radās cieši tirdzniecības sakari ar ASV.
Gribētu uzkavēties vēl ilgāk
Pēc Niagaras dabas brīnumu baudīšanas braucām uz Toronto, Ontārio provinces galvaspilsētu Ontārio ezera krastā. Tur apskatījām parlamentu, veco un jauno rātsnamu, sporta halli, moderno tirdzniecības centru. Toronto dzīvo daudz itāļu, ebreju, grieķu, portugāļu, ķīniešu, arī latviešu. Ļoti patīkama pilsēta, kurā gribētos uzkavēties ilgāk, baudīt cilvēku labestību, smaidus. Toronto pilsētas centrā atrodas TV (CNN) tornis, kas paceļas 553,3 metru augstumā, rēķinot no zemes līdz tā zibensnovedēja smailei. Toronto panorāmas dominantē gandrīz 2 miljoni tūristu ik gadu uzbrauc ar liftu līdz torņa skatu laukumam, kas atrodas tuvu pie tā virsotnes. “Debesu īlenā” mēs uzbraucām stiklotā liftā. Apmeklējām rotējošo restorānu, diskozāli un skatu laukumu. Caurspīdīga grīda zem kājām rada jocīgu sajūtu, jo redzama zeme… Dienvidu virzienā jūsmojām par Ontārio ezeru, ziemeļu panorāma atklāja pilsētas centru, torņus. Neticami, ka no maza ciematiņa Toronto ir attīstījusies par Kanādas lielāko pilsētu.
