Jau trešo gadu alūksnieši vasaras saulgriežu rītu varēja sagaidīt īpašā saullēkta sagaidīšanas pasākumā Alūksnes ezera krastā, kas šoreiz norisinājās kopā ar Jaunlaicenes pagasta folkloras kopu “Putnis”.
Tā kā folkloras kopai „Putnis” šī bijusi pirmā reize, sagaidot saulgriežu rītā uzlecam sauli, tās vadītāja Inga Ārste atklāj, ka pirms tam notikusi pamatīga gatavošanās, konsultējoties ar kolēģiem cituviet un vācot materiālus par saules saukšanu dažādos informācijas avotos. Par to, ka šis mājasdarbs izpildīts godam, varēja pārliecināties ikviens, kurš vakar neilgi pēc pulksten 4.00 rītā ieradās Alūksnes ezera peldvietā „Vējiņš”, lai piepulcētos saullēkta sagaidītājiem. Dziesmas un rotaļas, ticējumi un paražas, kā arī ezerā ielaisti plosti ar uguni, tādējādi simbolizējot ūdens, uguns un gaisa trīsvienību – tās ir lietas, kas klātesošos saullēktu brīdī sagaidīja ezera krastā.
Atklāj daudz jauna
Jaunlaicenes tautas nama vadītāja un folkloras kopas „Putnis” dalībniece Māra Svārupe uzsver, ka Līgosvētkos rīta sagaidīšana ir daudz svarīgāka par pulcēšanos vakarā. „Jāņu naktī pats galvenais ir nepazaudēt gaismu starp vakaru un rītu, tāpēc arī tiek kurināti ugunskuri, dziedātas dziesmas un iets rotaļās, lai godam izturētu līdz saules lēktam,” viņa saka.
Materiālu vākšanas procesā viņa kopā ar folkloras kopas vadītāju atklājusi, ka saulgriežu rīti 21.jūnijā ik gadu lutina ar labiem laika apstākļiem. Tāpat noskaidrots, ka sākotnēji svinamā diena bijusi tikai viena, proti, 24.jūnijs, bet 23.jūnijs kā daļa no Līgosvētkiem klāt pievienots krietni vien vēlāk. „Kad sāc meklēt, tad atklāj daudz jauna un interesanta,” saka folkloras kopas dalībniece, norādot, ka par Ziemeļlatvijas puses Līgo tradīcijām esot pieejams sevišķi bagātīgs materiālu klāsts.
Pasākums kā stabila vērtība
Jāpiebilst vien, ka, tāpat kā iepriekšējos gados, arī šoreiz pasākums norisinājās sakarā ar to, ka Alūksnes muzejs piedalās laikraksta “Diena” akcijā “Piedzīvosim Jāņus!”. Lai gan pasākums šogad piedzīvo tikai savu trešo gadskārtu, tas daļai alūksniešu kļuvis par stabilu vērtību, bez kuras saulgriežu rīta sagaidīšana vairs nav iedomājama.
“Ja pirmajā gadā es vēl uztraucos – atnāks vai neatnāks kāds, tad tagad jau apmēram zinu cilvēkus, kas nāk katru gadu,” atzīst Alūksnes muzeja direktore Ineta Veismane, piebilstot, ka šis ir pasākums, kas neatstāj vienaldzīgus arī tos, kas uz to ierodas pirmo reizi. Tas liek domāt, ka nākamajā gadā pastāvīgo saulgriežu sagaidītāju pulciņš kļūs vēl lielāks.
