Alūksnietis Intars Dambis bauda pēdējās brīvās dienas kopā ar sievu Elīnu un 1.maijā dzimušo dēlu Ernestu. Ir acīm redzams, cik viņš ir laimīgs un lepns, jo svarīgi nav tikai panākumi sportā, bet arī ģimene. Šajā pavasarī Intaram bija gan kāzas, gan dēla piedzimšana – divi skaisti un neatkārtojami notikumi, kuri, iespējams, ļaus sasniegt jaunus panākumus bobsleja trasēs.
Intara ģimene dzīvo Alūksnē, kas ir vidū starp viņa vecāku mājām Alsviķos un sievas Elīnas ģimenes ligzdu Kolberģī. Abi spriež, ka pagaidām ir labi dzīvoklī. Ja gribas baudīt mieru un klusumu, dabu, var doties uz laukiem. ”Ir māja Vaidavas krastā, kur jebkurā laikā varam braukt un dzīvot. Par savu māju vēl nedomājam. Galvenais, ka zinu – mājās mani gaida dēls Ernests un sieviņa Elīna, arī vecāki, draugi un radi tur īkšķus, kad startēju. Tas palīdz,” atzīst Intars.
– Vai mazais ļauj izgulēties, kā vari atpūsties?
– Dēls ir mierīgs. Gadās, ka tikai 3.00 naktī un no rīta 6.00 ir jāpabaro. Pagaidām vēl ne, bet gan jau pienāks arī mana kārta auklēt dēlu. Viņš ir varens puika. Ceru, ka būs līdzīgs man. Ernests ir skaists, stiprs vārds, tāpēc tādu izvēlējāmies. Protams, gribētu, lai dēls turpina manas sporta gaitas, taču uzspiests nekas netiks. Svarīgākais būs tas, ko viņš pats izvēlēsies. Tiesa, pamazām jau no mazotnes centīsimies viņā ieaudzināt disciplīnu. Mana sieviņa smejas – būtu meita, būtu, kas traukus mazgā. Bet tagad – nekā (smaida).
– Nezinu gan, kā būs ar to disciplīnas ieaudzināšanu, jo pats bieži būsi prom no mājām – treniņnometnēs, sacensībās…
– Jā, pavisam drīz nāksies divas nedēļas būt prom un divas – atkal mājās, tā pārmaiņus līdz sacensībām, kad aizbraucu pat uz septiņām nedēļām, kā tas bija pagājušajā sezonā. Tad vakaros ilgi runājamies, izmantojot skaipu, kas ir visās viesnīcās.
– Vai atradi laiku arī savam vaļaspriekam?
– Jā, nesen desmit stundas gāju pa Vaidavas upi un izmakšķerēju gandrīz 20 zivis, bet tikai piecas bija atbilstoša izmēra un varēju paturēt. Mājinieki jau bija uztraukušies un meklēja, jo nebija paredzēts, ka tik ilgi makšķerēšu. Mani ar mašīnu aizveda, lai no Apes līdz Karvai pa upi varētu iet. Pa taisno šķiet, ka tas nav tālu, tāpēc bija paredzēts makšķerēt piecas stundas. Bet upe ir līkumaina, reizēm iznāk iet gandrīz atpakaļ. Taču ir neizsakāmi laba sajūta, tāpēc aizmirstas viss pārējais. Tās desmit stundas gāju bez ēšanas un dzeršanas, nemaz nejūtot, kā skrien laiks. Man nebija līdzi mobilā telefona, tāpēc nezināju, cik pulkstenis, vadījos tikai pēc saules. Redzēju arī topošo Karvas HES, kas desmit kilometru rādiusā iznīdēs lašveidīgās zivis. Gribētu tās pasargāt, bet no otras puses – tūrismam būs sakopta vide, peldvieta, turklāt plašāk izskanēs Karvas vārds. Man kā karvēnietim arī tas ir svarīgi.
– Kāds ir ģimenes kopējais vaļasprieks?
– Patīk doties gan tuvākos, gan tālākos izbraukumos ar mašīnu. Pašlaik tas ir diezgan sarežģīti, taču drīz varēsim trijatā ceļot, atpūsties un peldēties. Pirms dēla piedzimšanas kopā ar sievu bijām aizbraukuši uz Tallinu. Pēc šīs sezonas plānojam doties uz Helsinkiem, ja varēsim braukt trijatā.
– Drīz sāksies treniņnometne.
– Jā, 6.jūnijā brauksim uz Ventspili, bet rudenī trenēsimies Rīgā. Šajā laikā ik pēc divām nedēļām atgriezīšos. Taču mājās arī ir jātrenējas, nevar tikai foreles makšķerēt. Tomēr paspēju uzspēlēt arī pludmales volejbolu. 10.maijā atklājām sezonu, tāpat paspēlējot, bet piedalīšos arī mačos. Pērn Alūksnes Pilsētas svētkos mūsu komanda ieguva otro vietu.
– Bobsleja federācijas viceprezidents Zintis Ekmanis izteicies, ka Intars no parasta lauku puišeļa pāris gadu laikā spēja kļūt par pasaules elitei pietuvinātu sportistu. Kā tas ir iesējams?
– Tā ir sanācis. Mēs ar Daumantu Dreiškenu spriežam, ka platajā galā ir laba augsne, tāpēc no šīs puses nāk spēcīgi bobslejisti. Bet Sandis Prūsis smejas, ka Gulbenes dzemdību nodaļā jāpieliek plāksnīte, ka tur dzimis Dreiškens un Dambis – viņš martā, es septembrī. No malas skatoties, droši vien šķiet, kas tur nu sevišķs – drusku paskrien. Bet neviens neredz melno darbu, kas ir veikts pirms sacensībām, sākot ar pavasari līdz vēlam rudenim. Tas prasa sviedrus un asinis. Ir grūti izturēt divus treniņus dienā, bet man tas patīk. Tāpēc jaunajiem bobslejistiem varu ieteikt vienu – trenēties, trenēties, trenēties. Tad arī rezultāti būs. Protams, ir vajadzīga arī bāze treniņiem. Man gan tās nebija, bet kaut kā aizgāja.
– Pagājušajā Pasaules čempionātā pirmo reizi sacentās stūmēji. Kā veicās, un kā vērtē sezonu?
– Es paliku piektais. Visa sezona bija tāda juceklīga. Bet es par to negribu runāt – kā ir, tā ir. Skatos uz visu neitrāli, jo agri vai vēlu visiem no sporta ir jāaiziet. Jānis Miņins aizgāja tagad. Tiesa, pussezonā aiziet… Taču es nevienam neko nepārmetu.
– Cik liela nozīme labu rezultātu sasniegšanā ir tam, ka četrinieka dalībnieki ir savā starpā „pieslīpējušies” un saprot cits citu bez vārdiem?
– Ja četrus gadus kopā sporto un vienā dienā pēkšņi komanda izjūk, tad, protams, jūtas kā no laivas izmests. Tomēr ir jāsastrādājas no jauna citā sastāvā, jo citu iespēju nav. Ja visi ir labi sportisti, tad kāda dalībnieka maiņu sevišķi nejūt. Jau pēc nedēļas komanda ir tikpat sastrādājusies. Turklāt neuzskatu, ka Edgars Maskalāns ir sliktāks par Jāni Miņinu. Tas nozīmē, ka mums viss ir vēl priekšā. Katrā ziņā līdz olimpiādei Sočos, pēc tam skatīsimies, ko darīt tālāk.
– Vai nozīme ir veiksmei?
– Protams, kā jebkurā sporta veidā. Bet bobslejā galvenā ir meistarība, spēks un ātrums. Savukārt spēks rodas smagos treniņos.
– Vai lietojat uztura bagātinātājus?
– Lietojam, bet maz. To darām galvenokārt ziemas periodā treniņnometnēs un sacensībās. Savukārt mājās ēdu karbonādi un cītīgi trenējos. Mums ir svarīgi ātri skriet, tāpēc nav vajadzības audzēt muskuļus. Mans mīļākais ēdiens ir karbonāde ar kartupeļiem. To sevišķi novērtēju, kad atgriežos no ārzemēm. Tur nav mums ierasto ēdienu, lai gan tiem ir laba kvalitāte. Tad sapņojam par skābu kāpostu zupu ar speķi.
– Cik daudz šobrīd esi sasniedzis no tā, ko gribētu?
– Noteikti neesmu sasniedzis visu. Lai gan varētu kaut tūlīt iet prom, jo sasniegts ir ļoti daudz. Zinu sportistus, kuri gadiem netiek pat pirmajā sešniekā. Man ir medaļa Pasaules čempionātā, pat zelts ir bijis Eiropas čempionātā. Vēl ar panākumiem vajadzētu startēt olimpiādē. Tad būs sasniegts augstākais punkts un varēs secināt, ka sportā aizvadītie gadi nav nomesti zemē, bet panākumi gūti godam. Būs, ko atcerēties.
– Līdz cik gadu vecumam parasti startē bobslejisti?
– Stūmējs Jānis Ozols aktīvās sporta gaitas pārtrauca 35 gadu vecumā, bet viņš arī pēdējos gados guva labus rezultātus. Es laikam tik ilgi nevilkšu, bet tad jau redzēs, cik ilgi turēšu slodzi. Taču vienalga kādreiz ir jādod vieta jaunajiem. Tagad man aiz muguras ir astoņi gadi bobslejā, domāju, ka vēl trīs gadus noteikti izturēšu. Pagaidām es savā vietā jūtos labi. Kad jūt, ka citi sportisti sāk elpot mugurā, tad ir jāiet… Tagad vēl smejos – ja man kāds tuvosies, vairāk patrenēšos, tāpēc nesanāks mani apsteigt.
– Kas ir zināms par gaidāmo sezonu?
– Pērn ar Oskaru Melbārdi pirmo reizi bijām Latvijas čempioni. Divniekā droši vien ar viņu braukšu, bet četriniekā – Edgara Maskalāna ekipāžā. Domāju, ka visi ceļi mums ir vaļā. Ir tikai braukšanas vaina. Gada atskaites punkts būs Pasaules čempionāts un Eiropas čempionāts, bet svarīgas ir visas sacensības. Jānovēl sev veiksme, lai šī būtu labāka sezona nekā iepriekšējā. Protams, trenēsimies un cīnīsimies, jo svarīgākais ir labi startēt 2014.gada olimpiādē Sočos.
