Apes novada pašvaldības darbinieki, uzņēmēji un lauksaimnieki desmit cilvēku grupā bija pieredzes braucienā uz Skotiju. Tas bija ietverts projektā „Buy Local”, ko Apes pašvaldība īsteno sadarbībā ar Setomā (Igaunija) pašvaldību. Skotijas savdabīgā ainava un ievērojamas tūristu apskates vietas, kā arī lielākās pilsētas – Glāzgova un Edinburga – nebija ietvertas četru dienu pieredzes programmā. Tajā tika iepazītas iespējas, kā skoti izmanto vietējos dabas resursus un kultūras mantojumu, jo tāds ir projekta mērķis uzņēmējdarbības attīstībai arī Apes un Setomā novados.
Attīsta “gastronomisko” tūrismu
Netālu no Glāzgovas pieredzes brauciena dalībnieki tika iepazīstināti ar “Ayrshire” tūrisma un pārtikas tīklu. Tajā iekļauti reģiona pārtikas ražotāji un pakalpojumu sniedzēji. Vienotā informācijas un apgādes sistēmā ir ne tikai lielas saimniecības, uzņēmumi, bet arī daudz mājražotāju un amatnieku. „Pie pavisam mazām ražotnēm ir arī veikali. Tas nozīmē, ka pircējs redz, kur un kā top produkti. Ja viņiem patīk un garšo, jo iespējams arī nobaudīt, tad uzreiz var tos iegādāties. Turklāt varam mācīties, kā šie produkti tiek piedāvāti. Tas tiek darīts interesanti, ar izdomu un pašapziņu, tāpēc gribas nopirkt,” stāsta pašvaldības projektu vadītāja Daiga Bojāre. Apenieši bija pārsteigti, ka vienā mazā veikaliņā tiek piedāvāti sieri ar daudz dažnedažādām piedevām, piemēram, ar lociņiem, ar dzērvenēm. “Secinājām, ka mūsu Pārtikas un veterinārais dienests droši vien neļautu ražot un tirgot sieru tādos apstākļos, bet tur tas notiek. Saldējuma ražotne, ko apmeklējām, bija izveidota nelielās konteineru tipa telpās,” salīdzina D.Bojāre. Piena pārstrādes uzņēmums atrodas uz Aranas salas, bet pasterizētu pienu un saldējumu iepakojumā nodrošina arī Skotijas cietzemei, kas ir Lielbritānijas un Ziemeļīrijas apvienotās karalistes daļa. Vietējie lepojas ar kādu sievieti, kurai ir tikai 20 govju ganāmpulks, bet viņa gatavo visā Skotijā iecienītu sieru. Tas nozīmē, ka mazs uzņēmums var veiksmīgi ražot un pastāvēt. „Tas ir iespējams tāpēc, ka ir izveidots “Ayrshire” pārtikas tīkls. Turklāt katrā vietā, kur saimnieks pārdod savus produktus, tiek piedāvāti arī citu ražojumi. Piemēram, viskija rūpnīcā ir nopērkami gan tajā ražotie dzērieni, gan sieri un minerālūdens, ko piedāvā citi tīkla uzņēmēji,” secina D.Bojāre. Viņa uzsver, ka visur tiek piedāvāti augstas kvalitātes produkti un izstrādājumi. Skotijā ir sapratuši, ka sieru un suvenīrus daudz var pārdot tūristiem. Tāpēc vietējo pārtikas produktu ražošanai ir ierādīta svarīga loma tūrisma attīstībā.
Katrs amatnieks atrod savu rozīnīti
Rietumu Kilbride ir amatnieku pilsēta. Tajā ar projektu finansējumu un investīciju atbalstu ir izveidots centrs, kurā amatnieki var darboties un pārdot savus izstrādājumus, turklāt tos piedāvā arī internetā. „Katram amatniekam ir neliela darbnīca, kuras nomniekam pašvaldība dod atlaides. Savukārt valsts daļēji apmaksā izlietoto elektroenerģiju. Darbnīcās apstrādā un krāso dziju, gatavo suvenīrus, dāvanas, cepures, filcē vilnas izstrādājumus, gatavo sudraba rotaslietas, pin no klūgām,” stāsta Daiga. Skotijā kooperēšanās ir pašsaprotama. Redzējām, kā trīs jauni puiši strādā vienā angārā, katrs pārstāvot savu nozari – viens nodarbojas ar koksnes pirmapstrādi un gatavo dēļus, otrs pērk no viņa guļbaļķus, dēļus un būvē mājas, trešais ir ekskluzīvu mēbeļu dizainers, kas izmanto īpaši labus kokmateriālus. Kooperējoties viņi gūst labumu cits no cita, nevis katrs cenšas darīt visu no sākuma līdz gatavam produktam. Viņi ir sākuši no nulles, bet spējuši atrast savu nišu, attīstot sadarbību,” skaidro D.Bojāre. Interesanti, ka Skotijā ekskluzīvs kokmateriāls ir tāds, kuru Latvijā uzskata par brāķi: koki un dēļi ar defektiem, ar zaru caurumiem, ar bojājumiem vai ķirmju sagrauzti. Pēc apstrādes tos pārdod, jo tādiem dēļiem ir katram sava rozīnīte. Sievietes ne tikai pašas filcē vilnu un veido no tās dažādas skaistas lietas, bet arī apmāca citus. Tas notiek turpat amatnieka mājā, un arī tas dod ienākumus. Apenieši bija lielā aitu fermā, kas specializējas jēru audzēšanā. Tur šis process norit gandrīz kā rūpnīcas konveijerā. „Uz katru skotu esot desmit aitas Jāatzīst, ka citur nekur nevar redzēt tik daudz aitu. Tās kalnos izskatās kā mazi punktiņi,” atzīst Daiga. Apes bioloģiskās saimniecības “Stradiņi” saimnieks Jānis Oplucāns audzē Romanovas šķirnes aitas. Viņš secina, ka Skotijā aitu audzēšana ir līdzīga. Atšķirība ir tikai apjomā.
Skotu priekšrocība – angļu valodas prasme
SIA “Grūbe – Hidro” un SIA “Apes koks” direktors Dzintars Raibekazs secina, ka skotiem atkrīt viena problēma – nav grūti sazināties angļu valodā jebkurā pasaules vietā. “Mums, sevišķi laukos dzīvojošajiem, diemžēl ir valodas barjera, kas kavē kontaktēties ar citu Eiropas valstu iedzīvotājiem. Turklāt Lielbritānijā un tajā ietilpstošajā Skotijā gadu simtiem ir attīstīta ražošana, valsts nav cietusi kara postījumos, bet Latvija ir cietusi karos. Taču tagad arī tur cilvēki cīnās tāpat kā šeit, tikai tur ekonomika ir stabila,” salīdzina Dz.Raibekazs. Viņš atzīst, ka tur ir labi attīstīta kooperācija. Diemžēl pie mums šo sadarbības formu maz izdodas ieviest. Dz.Raibekazs norāda, ka svarīgs ir arī tirgus. Mūsu novados ir maz iespēju savus produktus un izstrādājumus pārdot vietējā tirgū, turklāt tas ir mazs. Savukārt Rīgas tirgū pieprasījums ir tik liels, ka tā apgādei būtu vajadzīga nevis viena, bet vairāku novadu zemnieku kooperēšanās. Savukārt liels attālums sarežģī sadarbību. “Tomēr brauciens bija vērtīgs, jo varēja redzēt, ko un kā dara skoti. Daudzas lietas izbrīna, ka tā var. Tiesa, tur produktiem un amatniecības izstrādājumiem ir arī lielas cenas, par kādām šeit tos nepirktu,” secina uzņēmējs.
