Man laimējās. Pagājušās brīvdienas bija pirmās īsti siltās un saulainās dienas. Tāpēc bija cerība, ka, tūrisma autobusam sasniedzot mazo Holandi – Burbišķus – Lietuvas pierobežā, būs jau saplaukušas tulpes. Lai gan daba acīm redzami steidzas atgūt iekavēto, vienā dienā tomēr vēl nevar saplaukt dažādu šķirņu tulpes. Tāpēc varēja tikai iztēloties, kā reibina ziedu krāsas un smaržas, kad neskaitāmi tulpju zvani ir atvērušies un skan pavasara simfonijā. Tulpju svētkus tur svin kopš 2000.gada 13.maija.
Toties bija iespēja baudīt noskaņu Burbišķu pilī un parkā, kas ir viens no skaistākajiem muižu kompleksiem Lietuvā ar sakoptu ainavu. Plašajā parkā ir daudzas ūdenskrātuves ar 15 saliņām, kuras savieno 12 tiltiņi. Romantiska vieta, tāpēc to iecienījuši jaunie pāri. Pastaigas laikā pa parku redzējām vismaz trīs jaunlaulāto pārus ar kāzu viesiem. Arī Vella dzirnavas – Šeduves senās vējdzirnavas – saista jaunlaulātos ar skaisti iekoptu apkārtni un svinībām piemērotām telpām.
Biržai pils pagrabiņā brauciena dalībnieki uzzināja, kā senāk darīja alu. Varēja to baudīt kopā ar sieru, skanot tautas dziesmām, mūzikas instrumentiem un dejojot. Bet lietuviešu nacionālās pusdienas – cepelīnus – ar kāzu programmu nācās baudīt bijušajā padomju gados celtajā ēdnīcā. Izrādījās, ka dažkārt vide nav tik būtiska, ja prot ēdienu pasniegt ar izdomu. Jautrību radīja pēkšņi pazudušais līgavainis, kuru izraudzījās no atbraucējiem tāpat kā līgavas māsas. Kļūstot par kāzu viesiem, vienkāršās pusdienas šķita īpašas. Gribot negribot jāatzīst, ka ar ideju un uzņēmību var radīt piedāvājumu tūristiem bez lieliem līdzekļiem.
Pakrojas muižā saglabājušās 43 dažādas ēkas, kuras ar Eiropas fondu finansiālu atbalstu tiek atjaunotas. To ieskauj iespaidīgs vēlā klasicisma ainavu parks, kurā ir Eiropā vienīgais piecu arku tilts, kas celts pēc romiešu parauga. Daļēji atjaunotā pils ar ziemas dārzu, deju zāli un citām telpām ir iespaidīga. Turpretim Ostravas pils, kas uzcelta Biržai mākslīgi veidota ezera krastā, ir pamesta likteņa varā. Uz to ved garākais koka tilts Lietuvā.
No šī brauciena sirdī iekrita Antana Stapuļoņa dzirnakmeņu, dobakmeņu un pēdakmeņu kolekcija, kas veidota ar apbrīnojamu neatlaidību, un Aldonas Jarovītes piemājas dārzs ar pašas raktiem dīķiem. Ko mēs darītu, ja pie mājas būtu purvaina vieta? Droši vien sūrotos par likteņa netaisnību. Visi Aldonas kaimiņi zināja, ka tā tas ir un tur neko nevar darīt. Bet viņa “nezināja”, tāpēc ņēma lāpstu un raka. Sākumā apkārtējie smaidīja un zobojās, bet tad nolēma palīdzēt. Pašu A.Jarovīti neizdevās sastapt, bet aiz viņas mājas ir dīķi, kuros spoguļojas bērzi, veidojot skaistu vidi. Nav brīnums, ka pie šīs sievietes, kurai tagad ir jau 80, bija atbraucis Lietuvas prezidents Valds Adamkus, lai parādītu cieņu. Ja katrs spētu paveikt kaut ko tādu, tad mūsu apkārtne un dzīve ziedētu kā dārzs. Tāpēc saglabāšu A.Jarovītes dārzu ar saplaukušajām sniega rozēm un silpurenēm, kas atmiņā ziedēs ilgāk par tulpēm pils dārzā.
