Likumsakarīgi, ka cilvēks baidās novecot. Paskatīties spogulī un redzēt, cik daudz grumbu iegūlies sejā, un apjaust, ka arī spēks kaulos pamazām izsīkst, nav viegli.
Likumsakarīgi, ka cilvēks baidās novecot. Paskatīties spogulī un redzēt, cik daudz grumbu iegūlies sejā, un apjaust, ka arī spēks kaulos pamazām izsīkst, nav viegli. Ar to ir jāprot un jāmācās sadzīvot pamazām, nekrītot panikā un nešausminoties, ka ar katru dienu atvēlētā laika paliek arvien mazāk. Par to vienkārši nedrīkst domāt, lai prāts nesāktu aptumšoties.
Ar atnākušo vecumu apzināmies ne tikai vizuālās izmaiņas, bet arī iekšējās – diemžēl laiks lēnām palīdz izsmelt garīgās potences. Ir cilvēki, kas saka, ka jāprot skaisti novecot un ka katram vecumam ir savs skaistums. Tā zināmā mērā ir taisnība, ko attiecīgajā mirklī ir grūti novērtēt, jo gribas dzīvot tur, kur pasaulīgās lietas līdzinās ja ne gluži ideālam, tad tuvu tam.
Tomēr zinām – ideālas pasaules, tāpat kā cilvēku, nav, mēs to subjektīvi iztēlojamies domu un izjūtu asociācijās. Realitāti pielīdzināt ideālajam nav absurds, tā ir cilvēcīga tieksme dzīvot piepildītu dzīvi, kur ir pēc iespējas mazāk negatīvu emociju.
Jebkuram dzīvi bagātina atmiņas par piedzīvoto, par satiktajiem cilvēkiem un pieredzi, kas krāta gadu desmitiem. Tomēr sāpīgi laikam ir atzīt, ka vecums visvairāk saistās ar diskrimināciju darba tirgū. Vecums un dažkārt arī dzimums visvairāk nosaka ierobežojumus nežēlīgas konkurences apstākļos.
Nav apskaužami tie cilvēki, kam šodien ir tā saucamais pirmspensijas vecums. Priekšlaicīgas pensionēšanās vecumu sievietēm valdība noteikusi 58, bet vīriešiem – 60 gadus. Domājams, ka lielākā daļa darba devēju teiktu, ka viņi darba tirgum jau sen vairs nav aktuāli, lai arī šajā vecumā ir pietiekami daudz priekšrocību – iegūta kvalifikācija, stabilitāte, pieredze, nosvērtība, briedums un citas. Tomēr zaļā gaisma tiek dota jaunības maksimālismam, nesen iegūtai izglītībai, pašpārliecinātībai un citām īpašībām.
Tā ir, ka daļai darba vairs nav jau pirms pirmspensijas vecuma sasniegšanas, tātad nav līdzekļu iztikai. Patiesībā no otras puses šajā vecumā cilvēkam aiz muguras ir ilgi darba gadi, tādējādi savu dzīves vienu no galvenajiem pienākumiem – strādāt – viņš ir izpildījis un ir pienācis laiks pelnītai un pilnvērtīgai atpūtai. Izrādās, ka tai, garo darba mūžu godīgi strādājot, cilvēks tomēr nav spējis nopelnīt.
Latvijā pensionāriem nav nekāda saldā dzīve un grūti realizēt lielu daļu no tā, ko var saukt par labu atpūtu. Tad, kad beidzot ir laiks ceļot kaut vai pa Latviju, ko darba gados nevarēja īpaši daudz atļauties, finanses liedz. Arī man, sastopot uz mūsu valsti atbraukušu pensionāru pāri no ārzemēm – kundzi baltā bikškostīmā un solīdu kungu blakus, pārņem labestīga skaudība – gribētos tā laimīgi pavadīt vecumdienas.
