Pirms trīspadsmit gadiem janvārī Latvijas iedzīvotāji, patriotisma jūtu vadīti, devās uz barikādēm, lai aizstāvētu savu pārliecību. Patiesībā tā ir apbrīnas vērta rīcība, jo cilvēki taču riskēja ar dārgāko – dzīvību.
Pirms trīspadsmit gadiem janvārī Latvijas iedzīvotāji, patriotisma jūtu vadīti, devās uz barikādēm, lai aizstāvētu savu pārliecību. Patiesībā tā ir apbrīnas vērta rīcība, jo cilvēki taču riskēja ar dārgāko – dzīvību. It kā skaļi vārdi un tomēr patiesi, jo cilvēki zaudēja arī dzīvību. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka tā tomēr bija liela drosme, kaut cilvēki varbūt to arī neapzinājās.
Pirmais, kas iešaujas prātā, atceroties dramatiskās janvāra dienas, ir kadri televīzijā, kas zibsnīja gar acīm, lādiņu sprakstoņa gluži kā filmās par karu. Cilvēki brīvprātīgi, sirdsapziņas vadīti, sabraukuši no visiem Latvijas novadiem, sargā Saeimas namu, radio, televīzijas centru Zaķusalā un citus svarīgus objektus. Tieši ar televīzijas palīdzību cilvēki visā pasaulē uzzināja par asiņainajiem notikumiem Viļņā un arī pie mums. Pieļauju, ka daudzi noteikti atceras diktori Veltu Puriņu ar asarām acīs, kad televīzijā ielauzās OMON karavīri. Vairs īsti neatminos viņas vārdus, taču emocijas un baiļu sajūtas gan iespiedušās prātā uz mūžīgiem laikiem. Un toreiz es, dzīvojot mājās ar mazu bērnu, domāju, vai tiešām mūsu tautai atkal būs jāpiedzīvo liktenīgās izvešanas uz Sibīriju vai Tālajiem Austrumiem. Vai mazums bija dzirdēti biedējoši stāsti par tiem, kas neatgriezās, par nosalušiem bērniem un nošautiem tēviem. Tieši tobrīd par to beidzot sāka runāt atklāti. Tagad, atceroties šīs izjūtas, man pie sevis jāpasmaida. Un šodien, atskatoties nu jau uz vēsturi, daudz kas šķiet mazdrusciņ naivi. Cik pieticīga tagad šķiet tautas vēlēšanās skandēt savā zemē himnu latviešu valodā vai uzvilkt mastā sarkanbaltsarkano karogu. Tomēr svarīgi ir tas, cik cilvēki tobrīd spēja būt patiesi, cik patriotiski bija viņu mērķi un cik mazsvarīgs pašlabums! Cik ļoti tā mums pietrūkst šodien! Pagājuši tikai 13 gadi, bet stipri mainījušies mūsu uzskati un vērtības.
Tikai dažviet Latvijā šonedēļ aizdedza atmiņu ugunskurus un rīkoja pasākumus barikāžu dalībniekiem. Pārāk maz atceres pasākumu, ja salīdzinām ar citiem mūsu valstij nozīmīgiem datumiem. Trīspadsmit gadi – tas ir daudz vai maz? Tas it kā nav mazs laika sprīdis, ja runājam par cilvēka mūžu. Bet, ja par vēsturi, kas mērojama gadu simtos un tūkstošos, tad 13 gadi tāds nieks vien ir. Tad kādēļ gan šie dramatiskie janvāra notikumi tik ātri izbalojuši no sabiedrības atmiņas?
