Ja kāds mūsdienās saka, ka laukos nav, ko darīt, tad paklausieties šo: saimniecības kopējā platība ir 512 hektāri zemes, no tās lauksaimniecības zeme – 405 hektāri, bioloģiski sertificēta – 391 hektārs, tajā skaitā arī 150 hektāri nomātās zemes. Ik gadu tur 80, 90 hektāru platībā pusi uz pusi pašu vajadzībām tiek sēti ziemāji un vasarāji.
Saimniecībā pavisam ir 220 liellopi, tajā skaitā gaļas lopi, ataudzējamās teles un 120 slaucamās govis. No dzirdētajiem skaitļiem pat izbīstos – neba bez darba to visu var paspēt apkopt? Bet smaidīgā un saviem gadiem neparasti jauneklīgā saimniece ir pavisam mierīga: “Viss ir sakārtots, un par to paldies vīram Jānim!”
Kā circenis pelnos
Vakar, 4. aprīlī, apritēja tieši trīs gadi, kopš mūžībā aizgāja bioloģiskās zemnieku saimniecības “Niedrāji” saimnieks trapenietis Jānis Sēkliņš. Ne lūgta, ne prasīta saimniecību pārņemt bija spiesta viņa sieva Ilzīte. “Biju iemesta, kā circenis pelnos, jo Jānis vienmēr teica – tas nav tev domāts, nelauzi savu galviņu tur, kur to nevajag. Ar Jāni saimniecībā no 1996. gada kopā strādāja vien mans dēls Ingus Krūmiņš. Tā pamazām viss bija jāsāk no jauna, jo nebija jau variantu, bet paldies Jānim, ka viņš te visu bija labi sakārtojis, atstājis tā, lai mēs viegli varētu turpināt viņa iesākto darbu.” Tā Ilzīte kopā ar dēlu un viņa ģimeni – sieviņu Liānu Goguli, bērniem Loretu un Justu – nu saimnieko “Niedrājos” un par darba smagumu nesūdzas.
Nodarbojas ar lopkopību
“Niedrāji” ir bioloģiskā zemnieku saimniecība, kas nodarbojas ar lopkopību. Te tiek audzēti gaļas lopi, ataudzējamās teles, tiek turētas slaucamās govis. Arī lauki tiek apstrādāti pašu spēkiem – arts, sēts, pļauts, vākti un kaltēti graudi, remontēta tehnika – tātad viss, ar ko vien laukos cilvēki nodarbojas. Bioloģiskajai saimniecībai ir gan savi plusi, gan mīnusi. Īpašie noteikumi jāievēro visās jomās, un prasības ir augstas, taču arī risks ir liels. Saimniece nav rēķinājusi, kādi ieguvumi vai zaudējumi būtu, ja nebūtu bioloģiskās saimniecības sertifikāta, jo arī ķīmija augu un ganību kopšanai ir ļoti dārga. Viņa arī uzskata, ka valstī vēl joprojām valda pārāk liela “papīru” birokrātija, kuru kārtošanai jāvelta ievērojama daļa no sava laika.
Slavē strādniekus un
kaimiņattiecības
Saimniecībā strādā pavisam seši strādnieki, un I. Sēkliņa naski piebilst – to vien noteikti uzrakstiet, ka saku lielu paldies saviem darbiniekiem. “Viņi ir ļoti uzticami, uzticīgi, atbalsta mūs, ir pastāvīgi un kopā ar mums ir gan priekos, gan bēdās. Piemēram, Ojārs Jeļisejevs pie mums strādā jau kopš 1996. gada, tāpat jau ilgstošās darba attiecībās ar mums ir viņa māsa Gunita Jeļisejeva un trapenieši Sindija Beļinska, Guntis Lets. Viņi savu darbu zina, klāt nav jāstāv. Tomēr kāda slaucēja vēl lieti noderētu, bet atrast labu ir ļoti grūti,” saka Ilzītes kundze. Tāpat saimniece slavē arī labās kaimiņattiecības ar Valdi Liepiņu, Tāli Zariņu un Rutu Kalēju, ar kuru zemēm saimniecība robežojas. Viņi visi ir ļoti atsaucīgi, nekad neatsaka palīdzību vai padomu, jo saprot, ka nevienam šajos laikos laukos viegli neklājas, uzsver saimniece.
Ir tikuši “lielajā” tirgū
Izslaukto pienu saimniecība pārdod akciju sabiedrībai “Valmieras piens”. Uzņēmums pats rūpējas par piena savākšanu no klienta, bet par ilggadēju sadarbību reizi trijos mēnešos piešķir pat bonusu. “Pienam kvotas vairs netiek noteiktas, esam tikuši “lielajā” tirgū. Tomēr vienubrīd bija otra galējība – piens valstī tika saražots tik daudz, ka nebija vairs, kur likt, nevienam nevajadzēja, līdz ar to piena iepirkšanas cena samazinājās. Pirmajos manas saimniekošanas gados par to biju izmisumā, grūti bija “savilkt galus”,” atceras Ilzīte.
Tirgošanai tiek audzēti arī teļi, nododot uzpircēju firmām dzīvā veidā. “Kautuvē pašu audzētos teliņus žēl atdot, dzīvie aizceļo uz Poliju un, cerams, tur arī viņi paliek ganīties. Lai gan saprotu, kādam nolūkam dzīvnieki tiek audzēti, man ik reizi viņu ir žēl. Ikdienā bieži ienāku pie viņiem kūtī, paglaudu, interesējos, kā klājas,” mazliet skumji saka saimniece.
Trūkumiem ir arī labā puse
Lai arī saimniecībā viss rit kā smērēts, ikdienas problēmu pietiek. Tāpat kā visiem lauksaimniekiem, arī “Niedrājos” nācās pārdzīvot par pagājušo karsto un sauso vasaru, kad trūcīgāku barību saņēma gaļas lopi. Taču trūkumiem ir arī sava labā puse. Iepriekšējā gadā, kad barības bija daudz, saimnieki to lopiem nežēloja, taču tad izrādījās, ka tie tika pat pārbaroti, un problēmas parādījās dzemdību laikā. “Domāju, ka šogad no tā izvairīsimies, jo pērn nebijām sagādājuši tik daudz skābbarības, lai intensīvi ar to barotu. Jāklausa vetārsta padomam – nedrīkst pārbarot. Lopiņi tāpat ir skaisti, apaļi, ne vāji. Tā pati problēma attiecas arī uz piena govīm. Kad atnesas slaucamas, organismā trūkst kaļķa, saucam vetārstu, ārstējam, rodas papildu izdevumi, bet – pašu vaina, govis ir pārēdušās, jo visas barojas no viena barības dalītāja,” atzīst saimniece.
Nospiež milzīgā nodokļu nasta
“Problēma ir arī tā, ka mūs, tāpat kā citus zemniekus Latvijā, pie zemes spiež milzīgā nodokļu nasta. Reizēm pat šķiet, ka mēs savai valstij šķietam kā liekēži, kurus tā labprāt iznīcinātu. Ja nebūtu Eiropas naudas, nezinu, kā mēs varētu eksistēt. Tehniku katrā ziņā iegādāties nebūtu iespējams,” ar rūgtumu sirdī saka saimniece. Tā pēdējos gados, rakstot projektu pieteikumus, izdevies iegādāties jaunu jaudīgu “Valmet” traktoru, nopirkts arī jauns arkls, lietots graudu kombains, bet pēc šogad tapušā projekta atbalsta ar 40 % lielu līdzfinansējumu būs iespēja iegādāties jaunu sējmašīnu. Lai varētu normāli strādāt, ir vajadzīga laba tehnika. Vēl iecerēts līzingā “dabūt” jaunu lopu pārvadājamo piekabi, kas ļoti nepieciešama lopu vešanai no Trapenes uz Līzespasta ganībām. Tehniskās lietas ir Ingus pārziņā, jo saimniecībā, sākot ar govju slaukšanu, viss ir mehanizēts.
Putni un zirgi – skaistumam
Kad darba diena “Niedrājos” beidzas, ģimene dodas uz savu miera ostu – lauku māju Līzespastā meža vidū. Tur viņus sagaida vēl viena saime – seši savvaļas zirgi, vairāk nekā 20 pāvi, zosu bars, pērļu vistiņas un fazāni. “Putni un zirgi tiek audzēti skaistumam. Ziemā pāvi gan dzīvo kūtī, bet no pavasara ir ārā, lido pat pāri piemājas dīķim, bet naktīs guļ priedēs, ka astes vien karājas,” stāsta Ilzīte. Viņa atklāj, ka pašlaik pāviem ir prieka laiks, kad tēviņi atver savas ziemā uzaudzētās skaistās astes. Tā tas turpinās līdz jūlijam, kad visas spalviņas pakāpeniski tiek nomestas. “Jānis audzēja arī fazānus, bet reiz kādā rītā sprostā atradām 45 nokostus putnus. Kas to izdarīja, vēl tagad nezinām, visi beigtie ķermeņi bija atstāti turpat uz vietas vai ierakti zemē… Tagad mūsu priekam ir vien pārītis fazānu, kā arī sudraba fazāns, ko reiz saņēmu dāvanā no kāda Ingus drauga. Fazānu puiši ir samērā agresīvi, tādēļ, kamēr vēl meklēju sudraba sieviešu dzimtes pārstāvi pārim, sudraba fazānam jādzīvo vientulībā,” stāsta saimniece un neviltoti priecājas par šorīt dīķī redzētajiem gulbjiem, bet citudien arī par bukiem un dzērvēm mežmalā.
Ziemā ada zeķes un skatās seriālus
Arī ģimenes māja Līzespastā ir Jāņa izlolota, un šogad sieva piepildījusi vīra sapni par mājas otrā stāva izbūvi mazbērniem. Tagad Loretai un Justam katram ir sava istaba, un visi ir priecīgi par skaistajām telpām.
Lai atslēgtos no ikdienas rutīnas, Ilzīte reizēm, kad veselība atļauj, dodas arī kādā tālākā ceļojumā. Pērn Ziemassvētkos ar mazbērniem pabija Somijā pie īstā Santa Klausa, bet pārsvarā tālākās ekskursijās viņa “sūta” Ingu un Liānu. Jaunā ģimenīte mēdz atpūsties arī tāpat vien, kopā ar mammu un draugiem kurinot ugunskuru un pacepot gaļu. Ingus vaļasprieks ir arī medības, jo tad par darbu nav jādomā.
Savukārt pati saimniece ziemā ada zeķes un skatās seriālus. Tagad, pavasarī, gan viņa gaidīt gaidīja, kad nokusīs sniegs, lai varētu sakopt un pieslaucīt apkārtni. Vasaras rītos miegs nenāk, tādēļ Ilzīte ceļas agri un iet ārā, lai, kā pati smejas, ar lāpstiņu lasītu pāvu atstātos “zeltus”, pastaigātos un baudītu dabas rīta cēlienu. Savukārt karstā lauku darbu laikā mājās pārbraukt no saimniecības gan sanāk tik ap astoņiem, deviņiem vakarā.
Cer, ka aug jaunā maiņa
“Es par dzīvi nesūdzos, jāpriecājas par katru dienu, kas nodzīvota. Gandarījumu sniedz tas, ka cilvēkiem varu dot darbu, ka Jāņa izveidoto saimniecību varu godam uzturēt un attīstīt, vadīt tālāk,” smaidot teic Ilzītes kundze. Viņas rūpe ir arī par to, kā tālāk, saimniecību vadot bez viņas, veiksies dēla ģimenei. Ingus pašlaik ir ieinteresēts šeit strādāt, jo lauku darbi viņam patīk, savukārt Liāna vairāk piepalīdz dokumentu lietās un citos saimniecības darbos. Mazais Justs ik brīvu brīdi redzams līdzās tēvam pie tehnikas. Tādēļ atliek vien cerēt, ka “Niedrājos” tomēr aug jaunā maiņa, kas Sēkliņa kunga izveidoto saimniecību veiksmīgi stūrēs tālāk.
Aivita Lizdika
