23 gadus vecā Latvijas basketbolista Raimonda Jumiķa nāve Zviedrijas čempionāta laikā ir šoks ne tikai profesionāliem sportistiem un treneriem, bet zināmā mērā pat cilvēkiem, kas ikdienā ar sportu ir uz “jūs”.
23 gadus vecā Latvijas basketbolista Raimonda Jumiķa nāve Zviedrijas čempionāta laikā ir šoks ne tikai profesionāliem sportistiem un treneriem, bet zināmā mērā pat cilvēkiem, kas ikdienā ar sportu ir uz “jūs”.
Nebūt nav pārspīlēti, ka tagad sāk runāt arī par jaunās sportistu paaudzes noslogotību treniņos un sacensībās, to, vai viņu veselību nopietni pārbauda pirms sportisko gaitu sākuma. Otrs gadījums Latvijas nesenā sporta vēsturē bija, kad līdzīgā situācijā pirms gada nāvi sagaidīja toreizējais viņa komandas biedrs Jānis Cekuls. Paradoksāli, ka pirms mēneša R.Jumiķim piedāvāja atgriezties Latvijā un spēlēt “ASK/Buki – Gulbene” komandas sastāvā. Viņš no tā esot atteicies. Likumsakarīgi, kā tas parasti mēdz būt pēc traģēdijām, uzmanību sāk pievērst faktiem, kuri pirms tam likās mazsvarīgi. Šajā gadījumā arī tam, kāda ir sportistu, treneru un mediķu atbildība.
Alūksnes rajona sporta skolotāju metodiskās apvienības vadītājs Aivars Bebris uzskata, ka skolās skolēniem veic medicīniskās pārbaudes, to dara skolas ārsts vai medmāsa. Problemātiskāk tas varētu būt lauku skolās. “Tiem, kas apmeklē nodarbības sporta skolā, obligāti jāuzrāda medicīniskā izziņa par veselību. Viņu veselībai pievērš pastiprinātu uzmanību,” saka A.Bebris. Viņš uzskata, ka profesionālajā sportā cilvēks vairāk domā par to, cik viņš nopelnīs. Tomēr sportistam pašam vispirms ir jādomā par savu veselību.
“Skolēni ir atklāti – parasti pirms treniņiem neslēpj un saka, ja ir sūdzības par veselību,” pauž Aivars Bebris.
Viņš atzīst, ka savulaik pilsētas sporta skolās bijusi feldšera štata vienība, tagad vairs nav. “Pirms sacensībām ārsts ar savu parakstu apstiprina, ka sportists tajās var piedalīties. Viņš uzskata, ka treniņos noslogotība nav liela, grafiks ir sakārtots atbilstoši sporta veidam un vecumam. Jaunākajam vecumam – deviņdesmitajos gados dzimušajiem – tās ir sešas stundas nedēļā, pakāpeniski pēc vecuma palielinās. Vidusskolēniem treniņi ir līdz 18 stundām nedēļā. Vispārizglītojošās skolās sporta nodarbības ir tikai divas stundas nedēļā, tāpēc pārslodzes nav.
Ziemeļaustrumu slimokases Alūksnes teritoriālās daļas vadītājs Jānis Žīgurs atceras, ka deviņdesmito gadu sākumā, kad Alūksnē sākās kultūrisma bums, attiecīgajiem treneriem nebija sporta pedagogu izglītība.
“Alūksnē traumatisms bija vērojams, kad nebija jaunās sporta zāles. Kopš basketbolisti trenējas tajā, situācija ir mainījusies,” saka viņš. Bērnam, uzsākot sporta gaitas ārpus stundām, ir nepieciešama ģimenes ārsta izziņa. “Viņam un arī jebkuram citam ārstam nav kritēriju, pēc kuriem var noteikt, vai skolēns var vai nevar nodarboties ar sportu. Viņš var norādīt tikai slimības, ar ko viņš slimojis, un vai viņš ir vesels. Kādreiz bija noteikumi, kas noteica, ar kādām slimībām attiecīgajā sporta veidā nevar nodarboties, tagad tādu nav,” atklāj J.Žīgurs.
Alūksnē un tuvākajos rajonos sporta ārstu nav. “Katrā iestādē, kur bērni nodarbojas ar sportu, ir vajadzīgs sporta ārsts, kaut vai vairākos rajonos viens, kas vienu vai vairākas reizes sezonā pārbauda jauno sportistu veselību. Šobrīd šādu prasību nav,” saka J.Žīgurs. Pēc viņa domām, īpašu uzmanību vajadzētu pievērst tam, vai treneriem, kas vada sporta sekciju darbu, ir atbilstoša izglītība.
