40. Robežas ir nospraustas. Iejūtos! Daudzi no darbiniekiem pazīstami. Arī es neesmu svešiniece, tomēr tagad ārste, varbūt jāievēro distance?
40.
Robežas ir nospraustas. Iejūtos! Daudzi no darbiniekiem pazīstami. Arī es neesmu svešiniece, tomēr tagad ārste, varbūt jāievēro distance?
Pēc dažām dienām kolēģis man uzrīko pirmo stresu: pa telefonu aicina uz otro stāvu, dimdinot savu basu: “Kolēģīt! Nāciet! Jāveic traheotomija! Te viens bērns ar elpas trūkumu!”
Uzskrienu augšā, pulss sit kā negudrs. “Kāda traheotomija? Kur ir instrumenti? Par to es pat neesmu padomājusi.”
Neko draudošu māsu istabā neredzu. Kolēģis sēž pie rakstāmgalda, priekšā degvīna pudele un divas glāzes, tā sakot, darba kārtībā.
“Nekāda rīkle nav jāgriež! Es pajokojos, lai liktu jūsu asinīm ašāk ritēt. Iedzersim par sadarbību! Uz iepazīšanos!” viņš pieskandina uz galda esošai glāzei.
“Kāds stulbums! Es te sākšu alkohola tradīcijas? ” pie sevis nodomāju. “Paldies! Es nelietoju! Nemaz nelietoju. Jūsu joks ir neizdevies.” Pagriežos un aizeju.
Liekas, iespurdzas dežūrmāsiņa, mūsu dialoga lieciniece. Nezin par ko – par mani vai par veco ārstu. Jūtu, ka nekāda sapratne man kolēģa acīs vairs nespīdēs. Sadarbība ir atraidīta.
Otrā dienā ņemu rokās grāmatu un izlasu par traheotomijas veikšanu. Koka lādītē glabājas arī instrumenti. Bērnu māsa gan neatceras, ka kādreiz kaut kas ar šo instrumentu komplektu būtu darīts. Šodien ārsta darbā nav. Tā mēdzot būt. Ja slimnīcā kādam būs slikti, tad sauks mani? Droši vien! Varbūt es tam pat neesmu gatava? Tā kā otra ārsta bieži nav darbā, daži kolēģa pacienti sāk nākt pie manis uz bērnu kabinetu. Tā var nobriest konflikts. Taču kolēģis neliekas to redzam. Patiesi! Algu taču viņam maksā. Nekādās garākās sarunās neielaižamies. Vai, atraidījusi piedāvāto glāzi, es būtu viņu sadusmojusi? Ignorēšana nenoliedzami ir jūtama.
Jāsāk man uzticēto skolasbērnu padziļinātās medicīniskās apskates. Paies daži mēneši, kamēr paspēšu iepazīties ar pustūkstoti skolēnu. Par rezultātiem jāziņo pedagoģiskās padomes sēdēs. Labi, ka šādā darbā man jau ir prakse. Gribu atstāt zinoša pediatra iespaidu, tāpēc pārlasu arī skolas higiēnas grāmatu, pie izdevības var parunāt arī par to. Katrai dienai gatavojos kā ieskaitei. Skolēnu apskates neatbrīvo no kārtējiem darbiem. Ar kolhoza transportu kompānijā ar bērnu māsu apmeklējam mazuļus mājās, dodam padomus, veicam potēšanas. Pildām Veselības ministrijas izstrādāto reglamentu. Pārsvarā lielu notikumu nav: nopietni slimos sūtu uz bērnu nodaļu rajona slimnīcā, viegli slimos ārstēju mājās. Bieži ķeros pie grāmatām, pārbaudu savas zināšanas un izglītojos, baiļojos, ka tikai kaut kas neatgadās.
Nevar jau būt, ka jaunizceptā bērnu ārsta ikdiena ritēs tik gludi. Un tā arī nav. Kādu rītu saņemu ziņu, ka mūsu mazgadīgajai māmiņai Ojārai nomiris zīdainis. Kādas šausmas! Mans pienākums ir visu noskaidrot, nosūtīt mirušo ķermenīti uz sekciju, ziņot milicijai. Mana vaina te ir tikai tā, ka bērns jau laikus netika mātei atņemts. Tagad šis gadījums ir manas ugunskristības. Pirmā saskare ar mirušu bērnu. Kā es to izturēšu? Traucos uz notikuma vietu, it kā tur vēl kaut ko varētu glābt. “Māmiņa” izrādās absolūti mierīga. Varbūt tā ir bēdu izpausme? Nevienas asaras, nekādu emociju. Kad bērns šorīt nav modies, paskatījusies ratiņos, pudelīte bijusi pie mutītes. Vēlāk piegājusi vēlreiz, tad sapratusi, ka miris. Aiztikusi vai cēlusi no ratiņiem ārā neesot.
“Kad tu to pudelīti bērnam piestutēji?” prasu.
“Nezinu, laikam no vakara. Kā tas varēja gadīties?” Ojāra mierīgi runā.
Tas man uzdzen dusmas. Bērniņš nekopts, nemīlēts, bijis tikai jaunuvei par nastu. Gan jau pēc laiciņa būs atkal cits.
“Bērns noteikti ir aizrijies. Vai tad neklepoja?” izvaicāju.
“Es nebiju mājās.” Beidzot nāk atzīšanās. “Kad pārnācu, neskatījos. Aizgāju gulēt. Domāju, labi, ka guļ…”
Ko te vairs teikt? Es pārdzīvoju vairāk nekā māte. Vai te varēja klāt izstāvēt? Ko līdz tā piebraukšana, tās patronāžas, tās pamācības? Tas viss kaķiem! Vēl ilgi nevaru nomierināties. Pat naktī redzu murgainus, ar šo notikumu saistītus sapņus. Ja vēl kaut kas tāds gadīsies, baidos, ka manas emocijas būs vēl sliktākas. Tā var sajukt prātā!
