39. Un nezaudēsim modrību. Kā lielu pretimnākšanu man apsola īsu satikšanos ar vīru. Kāda būs šī tikšanās? Te ir kā cietumā, un arī vīru ieved sanitārs kā kādu arestantu.
39.
Un nezaudēsim modrību. Kā lielu pretimnākšanu man apsola īsu satikšanos ar vīru. Kāda būs šī tikšanās? Te ir kā cietumā, un arī vīru ieved sanitārs kā kādu arestantu. Platām acīm skatāmies viens uz otru. Šī acu valoda ir skaidrāka par vārdiem. Vīrs izskatās nonīcis, tieši tā, kā vajag. Varbūt telpā ir apslēpti mikrofoni un diezin vēl kas? Pastāstu par bērniem, prasu, ko gribētu, lai atnesu ēst. Man gan liekas, ka viņš pašu nelabo apēstu, tomēr atsaka, ka nav apetītes un arī bezmiegs moka. Ja kāds vēro mūsu tikšanos, ceru, ka iespaids ir pareizs: pie depresīvā vīra ieradusies nomāktā sieva. Solos vēl otrā dienā atnākt, atnest kaut ko lasāmu.
“Neko negribu, neko!” atsaka mans slimnieks. Viena šīs lugas epizode ir nospēlēta. Kas zina, cik cēlienu tai būs. Mums gan ir ellišķīgi grūta loma. Labirints, pa kuru jāmācās izkļūt, vēl nav izpētīts. Tomēr labāk dažus mēnešus “trakonamā” nekā visu mūžu armijā. Ekspertīzes laiks ieilgst. Laikam eksperti nolēmuši “ņemt” ar vārdzināšanu.
Braucu uz tikšanos pāris reizes mēnesī. Tikai daži skopi vīra žesti liecina, ka viss rit cerīgi. Pārējie radinieki, kas arī nāk ciemos, patiesību nezina un arī nedrīkst zināt. Tā gribas vīramātei pateikt, lai neuztraucas par to teātri, taču nedrīkst. Tas var dārgi maksāt. Arī viņu ārsts izvaicājis. Labi, ka mātei par dēla slimību ir patiesas rūpes.
Kad pienāk Vecgada vakars, tas pats ārsts – eksperts mums paziņo, ka vīra dokumenti par komisēšanu kā dienestam nederīgu tiek nosūtīti uz Maskavu. Šī ziņa ir liels pārbaudījums un mūsu lomas grūtākā vieta, jābūt taču bēdīgam. Zudušas labās karjeras iespējas un tā tālāk. Man liekas, ka ārsts gaida šo mūsu īsteno prieka reakciju, lai atklātu simulāciju. Vajadzīga milzīga savaldība. Tagad vīram dod kaut kādas zāles, un viņš patiesi ir nomākts. Kad viņu no slimnīcas izrakstīs? Tikai tad, kad no Maskavas atsūtīs dokumentus. Beidzot atvadoties vīrs mani noskūpsta un es saprotu, ka viņš ir dzīvs vīrietis. Kaut neviens to nebūtu fiksējis! Kaut nu nebūtu aculiecinieku īsajām atvadām! Taču vēl vajadzīga milzīga pacietība, jo dokumentus no Maskavas atsūta tikai marta beigās. Pulka ārstam ir godpilns uzdevums nogādāt mūs bijušajā dienesta vietā. Tāda ir kārtība pēc armijas reglamenta. Arī pēcspēlei ir jābūt izturētai, nevaram taču spriņģot kā pavasara saulē izlaisti jēri. Vienu nakti mums vēl pieder dzīvoklis ar visām ērtībām. Mēs esam dzīvi, mēs esam brīvi! Varbūt šis ir viens no laimīgākajiem mūsu dzīves brīžiem. Dzīvoklī noteikti nav neviena liecinieka un spiega. Ar savu armijas mantu otrā rītā mēs viegli tiekam galā. Dīvānu par puscenu pārdodam Ūdrīšiem, virsnieka formas drēbes iekaram sienas skapī. Lai nu tās valkā citi!
Jau vakarā sēžamies vilcienā un braucam mājās, pavisam projām no šīs dzīves. Mūs gaida mājās un sen jau esam nolēmuši sarīkot brīvlaišanai par godu Ziemassvētkus, kuru šinī gadā mums nebija. Tādu svētku mums vēl nav bijis – izpušķota eglīte pirmajā aprīlī. Dvēseles svētki ir neaizmirstami! Mēs zinām to augsto cenu. Grūtākā loma dzīves teātrī ir nospēlēta.
II daļa
Ārsts – tas skan…
1. Pirmo reizi mūžā
Kad dzīve piedāvā izdevību, nelaižu to nekad garām un izdarīto nemēģinu nožēlot, jo, kas darīts – padarīts. Pēkšņi atbrīvojas ārsta vieta mūsu slimnīciņā, tanī pašā, kurā esmu vilkusi sanitāra jūgu un praktizējusies medicīnas māsas darbā. Pusgadu jau esmu pastrādājusi pilsētā par skolas pediatru, bet šis darbs man nav pa dūšai. Protams, atrast skolēna stājas defektus vai kādas jau ieperinājušās slimības pazīmes nav necili. Tomēr tas nav tas, par ko esmu sapņojusi. Šim darbam neredzu jēgu. Nu darbavieta pie mājas, atkrīt bezgalīgā braukāšana. Arī rajona galvenais ārsts atbalsta manu ideju strādāt savā ciemā. Skolās neviens sevi cienošs ārsts ilgi neuzkavējas. Ar oktobra salnām esmu atkal mājās. Te zeme mani pievelk pareizi, jūtos stabilāk. Varbūt te ir mana īstā vieta? Apņēmības pilna veru pazīstamās durvis. Pašreiz slimnīcā strādā kāds ārsts brieduma gados. Jau ar pirmo dienu redzu un uzzinu, ka dakteris labprāt veldzējas, alkohola trauku tukšodams. To zina arī viss ciems, un jau esot aprasts. Kurš no tā nav cietis, tam nekas, bet ja reibonis bremzē profesionālo darbu? Mans pienākums būs vairāku ciemu bērnu apkalpošana. Kolēģis ārstēs pieaugušos.
