38. Pēc rektora svinīgās uzrunas seko tradicionālais Medicīnas institūta studentu Hipokrata zvērests. Zvēram!
38.
Pēc rektora svinīgās uzrunas seko tradicionālais Medicīnas institūta studentu Hipokrata zvērests. Zvēram!
Ik pēc katras kursa vecākā nolasītās frāzes atkārtojam: “Zvēram!” Mēs esam no sirds gatavi kalpot slimajiem, nežēlojot neko.
Diplomus nodod katras grupas vecākajam, jo mūsu, jauno ārstu, ir par daudz, lai katram paspiestu roku un izsniegto daudzo gadu darba algu. Ieskatos zilajā diplomā. Jā! Tā ir taisnība, ne sapnis, esmu ārste – pediatre. Atzīmju lapā, kas pievienota diplomam, četrdesmit deviņos priekšmetos novērtējums: trīs reizes esmu saņēmusi teicami, deviņas reizes apmierinoši, divdesmit septiņas reizes labi, un desmit ieskaites. Tāds ir sešu gadu darba rezumējums.
Nākamajā dienā lidojam uz mājām. Negribu kavēties ne minūti. Ilgojos pēc mazās meitiņas. Tik ilgi neesmu viņu redzējusi. Laiks lidojumam ir labvēlīgs – reti, balti mākonīši kā pūkaini lakatiņi zem mums. Lidmašīna dūc kā milzīga kamene, un mēs atgriežamies mājās. Pirmo reizi mūžā mani pārņem neomulīga sajūta, kaut kādas bailes no lidojuma. Sēžu kā sastingusi un ar trīcošu sirdi gaidu, kad lidmašīnas riteņi pieskarsies Rumbulas zemei. Tie ir mani pārpūlētie nervi, kas rada šo sajūtu. Mans lidojumu mērs laikam ir pilns.
17. Uz pulvera mucas
Kā ir sēdēt uz pulvera mucas, nemaz nezinot, kad tā ies gaisā? Kurš ir uz šādas mucas sēdējis, tikai tas zina, kāda ir sajūta būt mūžīgā trauksmē. Mums tik reti izdodas atpūsties un no ikdienas atslēgties.
Nu Paplakā dzīvojam visa ģimene kopā – abas māsiņas un mēs abi ar vīru – virsnieku. Esmu pelnījusi kādu atpūtu. Vasara ir skaista, silta, saules pielieta. Tomēr šis apvidus man nepatīk. Radusies kāda nerealitātes sajūta, pat autobusi liekas neīsti, cilvēki norūpējušies, sevī ierāvušies. Pati jūtos kā Liepājas jūrmalas slīpā priede, vēju noliekta. Vai mēs tādi neesam, armijas vēju purināti? Nē! Mūsu bērni tā nedzīvos, te nav mūsu mājas un nekad nebūs. Te nav draugu, paziņu loks ir neinteresants. Šis laiks, kas te aiziet, nav mūsu. Arī vīrs domā, ka nepieciešamas krasas pārmaiņas. Tam esot pēdējais brīdis… Viss jau esot izdomāts. Vīrs bez liekiem vārdiem kādā vakara stundā izstāsta savu plānu. Viss tiek izteikts tik klusi, ka pat pele to nedrīkst dzirdēt, un izteiktajam virsū jāuzspiež klusēšanas zīmogs. Arī es ar bērniem nedrīkstu būt notikumu fonā. Tas būs viena aktiera teātris.
Vīra dzīves fonam ir jābūt drūmi bezcerīgam, sieva un bērni projām, bijis ģimenes skandāls. Psihiskā trauma ir bezcerību provocējusi, dzīves apnikums būs kā loģisks iznākums. Neviens neko nedrīkst nojaust, pat ne tuvinieki. Rudens ir depresiju uzliesmojumu un pašnāvību laiks… Vai nu tagad, vai nekad velnam atdotais pirkstiņš ir no nežēlīgajām ķetnām jāizrauj, lai tas maksātu, ko maksādams. Dzelzs jākaļ, kamēr karsta un kamēr atbrīvošanās ideja ir dzīva.
Atkal ir rudens, beidzot es esmu mājās. Mazā meitiņa vairs neuzmet lūpiņu, kā mani pirmās reizes ieraugot. Svešā tante nu ir jau pieņemta kā savējā. Mājas rūpes aizņem ikdienu. Vadu lielo meitu uz skolu, gaidu ziņas no Paplakas. Vēstules ir norunāts nerakstīt, jo izspēlētais konflikts ir ar tādu scenāriju. Beidzot! Pienāk oficiāls paziņojums, ka mans vīrs sakarā ar saslimšanu ievietots Kara hospitāļa neiroloģiskajā nodaļā. Mana dvēsele gavilē, bet sejai uzliktā maska pauž bažas un nožēlu. Jāauj kājas un jābrauc pie nelaimīgā vīra. Nojaušu, ka katrs solis un teiktais vārds tiks uzmanīts un attiecīgi novērtēts. Nedrīkstu kļūdīties.
Ar rūpīgi uzliktu nomāktības masku ierodos sešpadsmitās nodaļas durvju priekšā. Durvju zvanu noskrapstinu vairākas reizes, iekams tās atveras. Izstāstījusi vajadzību, tieku aicināta pie ārstējošā ārsta. Tātad tagad pratinās mani. Kāpēc? Vai iepriekš jau bijušas domas par pašnāvību? Kāda bijusi mūsu kopdzīve? Un tā bez gala. Veselu stundu jaunais armijas psihiatrs ievāc sev vajadzīgās ziņas. Es cenšos, lai tās ir ne tikai ticamas, bet arī noderīgas svarīgā komisēšanās dokumenta sastādīšanai. Mūsu sarunvaloda ir krievu, liekas, latviski viņš nesaprot vai vismaz izliekas vietējo valodu nezinām. Man sarunvaloda nekādas grūtības nesagādā, runājam kā krievs ar krievu. Arī pēc vecuma esam apmēram vienaudži. Man liekas, ka mans sarunu biedrs ir kokains, nejūtīgs karjerists, bez jebkāda ārsta takta, laikam viņa prieks ir pacientam ieriebt. Šī nav vienīgā reize, kad tiekos ar vīra ārstējošo ārstu. Viņa modrā eksperta acs liekas ar lielu caurspiešanās spēju. Tomēr mēs būsim gudrāki.
Un nezaudēsim modrību. Kā lielu pretimnākšanu man apsola īsu satikšanos ar vīru. Kāda būs šī tikšanās? Te ir kā cietumā, un arī vīru ieved sanitārs kā kādu arestantu. Platām acīm skatāmies viens uz otru. Šī acu valoda ir skaidrāka par vārdiem. Vīrs izskatās nonīcis, tieši tā, kā vajag. Varbūt telpā ir apslēpti mikrofoni un diezin vēl kas? Pastāstu par bērniem, prasu, ko gribētu, lai atnesu ēst. Man gan liekas, ka viņš pašu nelabo apēstu, tomēr atsaka, ka nav apetītes un arī bezmiegs moka. Ja kāds vēro mūsu tikšanos, ceru, ka iespaids ir pareizs: pie depresīvā vīra ieradusies nomāktā sieva. Solos vēl otrā dienā atnākt, atnest kaut ko lasāmu. “Neko negribu, neko!” atsaka mans slimnieks. Viena šīs lugas epizode ir nospēlēta. Kas zina, cik cēlienu tai būs. Mums gan ir ellišķīgi grūta loma. Labirints, pa kuru jāmācās izkļūt, vēl nav izpētīts. Tomēr labāk dažus mēnešus “trakonamā” nekā visu mūžu armijā. Ekspertīzes laiks ieilgst. Laikam eksperti nolēmuši “ņemt” ar vārdzināšanu. Braucu uz tikšanos pāris reizes mēnesī. Tikai daži skopi vīra žesti liecina, ka viss rit cerīgi. Pārējie radinieki, kas arī nāk ciemos, patiesību nezina un arī nedrīkst zināt. Tā gribas vīramātei pateikt, lai neuztraucas par to teātri, taču nedrīkst. Tas var dārgi maksāt. Arī viņu ārsts izvaicājis. Labi, ka mātei par dēla slimību ir patiesas rūpes. Kad pienāk Vecgada vakars, tas pats ārsts – eksperts mums paziņo, ka vīra dokumenti par komisēšanu kā dienestam nederīgu tiek nosūtīti uz Maskavu. Šī ziņa ir liels pārbaudījums un mūsu lomas grūtākā vieta, jābūt taču bēdīgam. Zudušas labās karjeras iespējas un tā tālāk. Man liekas, ka ārsts gaida šo mūsu īsteno prieka reakciju, lai atklātu simulāciju. Vajadzīga milzīga savaldība. Tagad vīram dod kaut kādas zāles, un viņš patiesi ir nomākts. Kad viņu no slimnīcas izrakstīs? Tikai tad, kad no Maskavas atsūtīs dokumentus. Beidzot atvadoties vīrs mani noskūpsta un es saprotu, ka viņš ir dzīvs vīrietis. Kaut neviens to nebūtu fiksējis! Kaut nu nebūtu aculiecinieku īsajām atvadām! Taču vēl vajadzīga milzīga pacietība, jo dokumentus no Maskavas atsūta tikai marta beigās. Pulka ārstam ir godpilns uzdevums nogādāt mūs bijušajā dienesta vietā. Tāda ir kārtība pēc armijas reglamenta. Arī pēcspēlei ir jābūt izturētai, nevaram taču spriņģot kā pavasara saulē izlaisti jēri. Vienu nakti mums vēl pieder dzīvoklis ar visām ērtībām. Mēs esam dzīvi, mēs esam brīvi! Varbūt šis ir viens no laimīgākajiem mūsu dzīves brīžiem. Dzīvoklī noteikti nav neviena liecinieka un spiega. Ar savu armijas mantu otrā rītā mēs viegli tiekam galā. Dīvānu par puscenu pārdodam Ūdrīšiem, virsnieka formas drēbes iekaram sienas skapī. Lai nu tās valkā citi! Jau vakarā sēžamies vilcienā un braucam mājās, pavisam projām no šīs dzīves. Mūs gaida mājās un sen jau esam nolēmuši sarīkot brīvlaišanai par godu Ziemassvētkus, kuru šinī gadā mums nebija. Tādu svētku mums vēl nav bijis – izpušķota eglīte pirmajā aprīlī. Dvēseles svētki ir neaizmirstami! Mēs zinām to augsto cenu. Grūtākā loma dzīves teātrī ir nospēlēta.
