Bija sešdesmitie gadi, un, protams, tikai Rīgā varēja iegūt vajadzīgo izglītību un rūdījumu.
3.
Bija sešdesmitie gadi, un, protams, tikai Rīgā varēja iegūt vajadzīgo izglītību un rūdījumu. Mana māsīca Liene jau bija nodibinājusi ģimeni, un es atradu pajumti viņas paspārnē, pašā pilsētas centrā. Pāri Esplanādei, gar Mākslas akadēmiju uz otro vidusskolu nu ik dienas veda mans ceļš ar visām lauku bērnam raksturīgajām grūtībām. Četrpadsmit gados nekāda lielā garīgā bagāža vēl nebija sakrāta. Daudz ko vajadzēja ielāgot un mācīties. Otrajā vidusskolā pasniedza latīņu valodu, loģiku un citus tolaik ne tik ierastus priekšmetus. Divus gadus mūsu klasi audzināja jaunais ķīmiķis Rumba. Latīņu valodas skolotāju Krauzi, fizikas skolotāju Grāvi, literatūras skolotāju Briškenu atceros līdz pat šai dienai, tātad viņu dotais bijis svarīgs. Es zinu, ka šie cilvēki droši vien, izņemot ķīmijas skolotāju, ar kuru turpinām satikties, ir jau aizsaulē, taču man gribējās viņu uzvārdus vēlreiz uzrakstīt, jo tā ir tā mūžīgā piemiņa, kas paliek, kad cilvēks aiziet. Četru vidusskolas gadu laikā es “apviļājos” pilsētas vidē, kultūras norisēs un sadzīvē. Skolai blakusesošais Nacionālais drāmas teātris manā dzīvē ir ar īpašu nozīmi. Daudzu izrāžu ģenerālmēģinājumos mēs – vidusskolēni – bijām obligātie skatītāji.
“Medicīnas alku epidēmija” tolaik bija ļoti modē. Tagad saskaitot, cik esam aizgājuši pa medicīnas ceļu no mūsu “B” klases, esmu pat izbrīnīta: vienpadsmit – trešā daļa klases! Beidzot vidusskolu, es vēl neparedzēju, ka ne tik vienkārši un viegli tālāk ies mans ceļš. Tas bija vien iesākums.
2. Sūrā sanitāra prakse
Rīgas Medicīnas institūtā es toruden, startējot pirmo reizi, netiku. Citi bija gudrāki un veiksmīgāki. Atgriezos mājās kā nopērts suns. Likās, ka daudzi smīkņā par manu neveiksmi: “Caurkritusī studente! Re, arī skolotāju meitiņa nav tikusi augstajās skolās!” Par daudz es arī biju iedomājusies, manas sekmes nebūt nebija izcilas.
Gaisā vēdīja augusta pēdējo dienu vasaras atvadu smarža, un man likās, ka tā smaržo skumjas. Tolaik uz lauku dzelzceļa stacijām veda pilsētas maizi un pārdeva turpat, uz perona, dzelzceļniekiem, bet neliedza arī manīgākiem cieminiekiem. Atcerējos, ka šoreiz savējiem lielpilsētā neko neesmu nopirkusi un te bija pēdēja iespēja kaut ko labot. Ar saldskābmaizīti padusē, urbinot pa kumosiņam no klaipa gala, soļoju uz mājām un domāju par nākotni. Jāstartē institūtā atkal un nekavējoši jādabū darbs vietējā slimnīciņā. Man pat prātā neienāca, ka neviens mani ar atplestām rokām pat laukos negaidīja. Otrā rītā, ieradusies lauku medicīnas iestādē, es uzzināju, ka ir tikai kurinātāja vieta, kamēr īstais kurinātājs ir apslimis. Dūša noplaka vēl vairāk. Ar malku man nebija bijusi nekāda darīšana, mājās plīti iekurot, “melnā cūka” itin bieži bija kurtuvē. Tomēr citas izejas nebija.
