Romāns turpinājumos. Anatolijs “pa blatu” ir dabūjis darbu pilsētas morgā. Šādas iestādes pilsētā esot tikai dažas un aizvien “pilnas līdz griestiem.
Anatolijs “pa blatu” ir dabūjis darbu pilsētas morgā. Šādas iestādes pilsētā esot tikai dažas un aizvien “pilnas līdz griestiem.” Pēc vecām krievu tradīcijām šī ir gandrīz vienīgā vieta, kur dod lielas dzeramnaudas par nelaiķa apģērbšanu, apkopšanu un iezārkošanu. Esot uz šo darbu lielas rindas un savi noteikumi: alga paliek starpniekiem, kas darbu izgādā un vēl pašam morga sanitāram jāzina, kā dalīties ar konkurentiem. Arī mums, studiju biedriem no Anatolija nelegālajiem ienākumiem tiek labums. Grupas biedrs nav skops un izmaksā visiem pusdienas studentu ēdnīcā. Reizēm visus aizved uz tuvāko iecienīto restorānu, ko saucam par “Pelēko zirgu.” Tad alkohols līst straumēm un drīz nevainīgā laika pavadīšana kļūst par postu. Grupas vīrieši te grēko īpaši – sāk kavēt nodarbības. Kad alkohols atraisa mēli, Toļa stāsta briesmu stāstus no morgā piedzīvotā, prāvas naudas banknotes svaidīdams pa labi un kreisi. Reizēm viņš zaudē pat jebkādu mēra sajūtu, piemirstot, ka uzticētie ķermeņi vēl nesen bijuši dzīvi cilvēki, mīlējuši, nīduši, cerējuši un vīlušies. Agrākais puisis kā puisis tagad kļuvis par ciniķi. Nu ir nauda un tā viņu maitā. Reizēm jūtamies Anatolija augstprātīgās izmaksāšanas dēļ neveikli. Tāds “maizes tēvs” var par daudz uzkundzēties un vēlāk prasīt norēķināšanos “graudā.” Tādi mājieni jau ir bijuši, un mēs reiz, kad Anatolijs atkal bravūrīgi uzmet desmit rubļu naudas zīmi ēdnīcas kasieres naudas šķīvim atsakām: “Aizrijies ar savu smirdīgo naudu!”(Krieviski tas skan efektīgāk.)Toļa sabožas tikpat kā kaislīgā mīlestībā atraidīts. Grupas sadraudzība ir sašķobījusies. Man tāds Anatolijs bijis – nebijis, taču bija jau ērti padzīvot brīvāk, kaut arī uz citu nelaimes rēķina. Vīrieši vēl kādu laiku biedrojas, uzrīko alkohola plostus. Tomēr drīz Toļu no darba vai nu atlaida vai izdzīvoja konkurenti. No malas skatoties, gan likās, ka pats Anatolijs jūtas atvieglots, kā no īsa valga atlaists. Ne velti viņš sarunā izmeta: “Labāk vagonus lādēt nekā līķus mazgāt.”
Laikam tekot, grupā atkal atgriežas mūsu kolektīvais gars. Arī Ļudai, mūsu jaunlaulātajai, kas nes arāba uzvārdu Saigud, vajag grupas atbalstu un sapratni. Vasaru un medusmēnesi viņa vadījusi Eiropas skaistākajās vietās un atgriezusies jau ar bērniņu zem sirds un mokās ar smagu, agrīnu grūtniecības toksikozi. Laikam jau saplūdušās dzimumšūnas ir tik atšķirīgas, ka to antagonisms ir nežēlīgā nelabuma iemesls. Arī Kahtans nu staigā norūpējies un pats nēsā pārtikas tīkliņus. “Te tev nu bija! Vairs neesi nekāds sultāns!”
Dodu savus padomus – brokastot agri un guļus stāvoklī. Protams, vīra uzdevums ir šo ērtību sagādāt. Un Kahtans pat cenšas, tātad mīl savu krievu sieviņu. Tā kā esmu medmāsa, uzņemos izdarīt arī draudzenei parakstītās injekcijas mājās, lai nav jāstaigā uz poliklīniku. Tas viņai būtu pārāk mokoši. Kā jau cilvēks no kapitālistiskas valsts, pēc injekciju nobeiguma Kahtans pasniedz man prezentu. Kā sievas draudzenei un bijušo kāzu lieciniecei viņš dāvina rozā, mežģīnēm rotātu naktskreklu – ārzemju mantu. Pieņemu! Lai nu mans vīrs pabrīnās, kad uzvilkšu šo seksīgo veļas gabalu. Varbūt kļūs greizsirdīgs un domās, ka sievai uzradies pielūdzējs. Varbūt tāda ķircināšana nāks tikai par labu mūsu attiecībām? Nedomās taču neko sliktu.
Taisnības labā jāsaka, ka mīlestība vai seksuālās attiecības kopmītnēs nav nekāds Dieva brīnums. Nav nemaz tik reti vakari, kad jāņem pār plecu savs spilvens un sega un jāiet pie draudzenēm pārgulēt un reizēm uzņemt arī pie sevis kādu kaimiņu istabas meiteni, kas negrib traucēt slepenās mīlestības baudītājus. Nebūsim naivi, tas notiek aizvien studentu sabiedrībā. Ir bijušas un būs gan nopietnas jūtas, gan vēja ziedi. Savu dzīves laimi meklē katrs un, jo dzīvē iet tālāk, jo mērķtiecīgāk, un aizņemtība mācībās nav šķērslis un uzticība saviem mājās pamestajiem iecerētajiem ir reta puķe, kas prasa labu kopšanu.
Savā piezīmju blociņā, ko esmu glabājusi šos garos gadus atkal un atkal izlasu sen zināmās rindas:
Esmu bagāts, man pieder viss,
Kas ar mani ir noticis:
Ātri skrejošās laimes stundas
Un gaidu minūtes garas…
