Mēs, Ļudas pavadones, jūtamies pavisam nelāga un vismīļāk atgrieztos kopmītnēs, taču pienākums prasa doties uz tālākajām kāzu svinībām kādā restorānā.
16.
Mēs, Ļudas pavadones, jūtamies pavisam nelāga un vismīļāk atgrieztos kopmītnēs, taču pienākums prasa doties uz tālākajām kāzu svinībām kādā restorānā. Te Kahtans uzliek plecos vai nu no aukstuma, vai pārdzīvotā kā apsītei trīcošajai sievai baltu nerca apmetni. Cik smalki, ja viss nebūtu tik bezcerīgi traģiski! Taču domas paliek tikai kā mana iekšējā balss. Pēc šampanieša glāzēm, ko mums pasniedz vispirms, nekāda omulība neiestājas. Arābi sāk savā valodā skaļi runāties, sasmaidīties, un mēs, visas sievietes, arī Ļuda, jūtamies pamestas likteņa ziņā. Nav nekādas saprašanas, kā tālāk rīkoties. Šī bezjēdzība ir jāizbeidz! Ienāk prātā doma: ja jau arābi par sevi, kāpēc mums – padomju sievietēm – justies verdzeņu lomā. Krievu studentes sāk savu kāzu častušku dziedāšanu. Galu galā mums nav citas izejas. Dīvaini, bet arābi uz to nekādi nereaģē, ēd un dzer, un mēs mēģinām to pašu. Ļuda visu laiku lūdz: “Tikai nepametiet mani, kamēr te viss beigsies!” Laikam viņas prāts sāk darboties, tiesa, ar novēlošanos. Vakars velkas gausi.
Tiesa, kad Kahtans atceras, ka ar jauno sievu jādejo, arī arābi metas uz mūsu pusi. Piecas meitenes aiziet dejot, bet es atsaku: “Esmu precējusies, un man vīrs neļauj dejot ar svešiem vīriešiem!” Pati nopriecājos par savu izdomu. Sēžu viena un ēdu kāzu delikateses.
Kad diezgan ēsts un dzerts, kāzas tuvojas nobeigumam. Jaunais pāris dodas uz iepriekš pasūtīto viesnīcas numuru, bet mēs ar tramvaju uz kopmītnēm. Kur paliek arābi, mēs nepamanām. Es jūtos tik vainīga, ka, būdama vecākā un precējusies, esmu visu šo ārprātu pieļāvusi.
Otrā dienā jaunais pāris atgriežas kopmītnēs un Ludmila ar noraizējušos sievas skatienu savāc savas nedaudzās mantiņas un dodas uz savu jauno mītni sestajā stāvā. Tiekamies uz īsu mirkli. Tā vairs nav mums pazīstamā meitene, laulību uzspiestais rūpju zīmogs vērš viņu svešu. Bez vārdiem apskaujamies, tad krievu draudzenes lūpas nočukst: “Ak Dievs! Kāda gan es esmu muļķe!”
Mierinu, ka velns varbūt nav tik melns, kā zīmē. Ko citu es varu darīt? Taču vakars atnāk ar jaunām nepatikšanām. Kahtans zaudē samaņu. Atbraukusī ātrā palīdzība aizved jauno vīru uz slimnīcu. Par cukura diabētu viņš jaunajai sievai nav teicis ne vārda. Par to viņa istabā liecina šļirces un insulīna flakoni. Divas dienas Ludmila sēd pie vīra gulta un vienlaikus apgūst cukurslimnieka dzīves un uztura ābeci. Arāba verdzenes lomā viņa izskatās nožēlojama. Arī vēlāk sievas pienākumi, vīru aprūpējot un ēdienu gatavojot, traucē mācībām. Agrāk gandrīz teicamniece, tagad visai viduvēja studente – tāda ir alga par naivumu un mīlestības karstumu. Bet tas ir tikai sākums.
