Pavasaris atnāk arī kā mīlestības laiks, students nav nekāds koka gabals.
15.
Pavasaris atnāk arī kā mīlestības laiks, students nav nekāds koka gabals. Mīlestība uzplaukst ne vienā vien sirdī, un tas ir vienalga, vai saprotam kā nākamie ārsti mīlestības fizioloģiju vai tikai jūtam adrenalīna radītās alkas. Mīlestības neprāts daudzreiz pieklusina saprāta balsi.
Tieši tā notika ar manu grupas draudzeni Ludmilu, īstu krievu skaistuli. Tādas meitenes ilgi nestaigā vientuļas, un Ļudas mīlestības objekts izrādās arābu students Kahtans. Kāpēc tieši šī meitene iepatikās musulmanim no Bagdādes? Kad saprotam, ka tas ir nopietni, ir jau par vēlu vaimanāt un apelēt pie saprāta balss. Kahtans ir Ļudu iekārojis, tas redzams, pat pavirši aci uzmetot. Kopmītnes sestajā stāvā, kur dzīvo ārzemnieki, mitinās desmit “melnmataino ērgļu”, kas ar saviem temperamentīgajiem skatiem šauj Amora bultas visos virzienos. Ļuda nespēj šai traģiskajai mīlestībai pretoties. Kā sniega pika, veļoties no kalna, pārvēršas pat par lavīnu, tā arī šī neprātīgā aizraušanās noveda līdz kāzām pirms vasaras brīvdienām. Kaut arī Ļudai draud harēma vecākās sievas liktenis, sievišķīgā naivumā viņa cer, ka līdz institūta beigšanai “mīlestība pāries”. Arābs ir jau trešajā kursā, tātad trīs kopdzīves gadi man liekas viņu laulības ilgums.
Ļeņingradā turpinās balto nakšu laiks: pilsēta naktī pārvēršas, kļūstot samtaini noslēpumaina, zilā krēslā ietinusies, ceriņu smaržā noreibusi, pacelto Ņevas tiltu rokām majestātiska un teiksmaina, un mums, divdesmit sestajai grupai, vajag post Ludmilu kāzām. Arābs līgavai ir sagādājis skaistu kāzu kleitu. Toreiz šādas ārzemju mantas nebija parastas. Ieraugot skaistu sievieti šādā rotā, neviens nevar palikt vienaldzīgs: ne vīrietis, ne sieviete. Mēs, sešas meitenes, nu jau kā līgavas māsas sirsnīgi raudam neizprotamās skumjās, un es pirmo reizi mūžā nojaušu, kāpēc kāzās raud sievietes. Ceļš uz jauno, nezināmo ir kā nedrošs tilts, un otrs krasts var neizrādīties miera osta vai laimes sala. Vienu brīdi liekas, ka jāpretojas paredzamajai nelaimei, jāieslēdz Ļuda istabā un jāatstāj arābs tukšām rokām. Taču tā nenotiek.
Pie kopmītnes durvīm jau piebraukts zims ar laulību simboliem – diviem kopā savītiem gredzeniem, ir klāt arī līgavaiņa pavadoņi, un procesija sākas. Arābu jaunekļiem piebrauc mašīnas – melnas “Volgas” – un mums taksometrs. Attieksme skaidra, bet nekur sprukt, ne mukt. Draudzenes dēļ mēs kā aitas ļaujamies notikumiem. Es vēl naivi ceru, ka zagsā var pateikt: “Nē!” Taču Ļuda pasaka klusu: “Jā!” Pēc tā atskanēšanas Kahtana pavadoņi izkliedz kādas savā valodā pieņemtas frāzes. Arābs uzvelk sievas pirkstā laulību gredzenu un, atsedzis no sejas plīvuru, sievu noskūpsta. Viss! Tālākais laikam tikai musulmaņu dievam Allaham zināms, bet varbūt te nebija viņa lauciņš, un Pēterpilī šāds dievs nevalda?
