Šī biļete ir veiksmīgāka, vai varbūt pasniedzējs neuzmanīgi klausās?
13.
Šī biļete ir veiksmīgāka, vai varbūt pasniedzējs neuzmanīgi klausās? Studenta gudrībās ir likums, ka visu laiku jārunā, lai iemidzinātu pasniedzēju un viņš neuzdotu papildjautājumus. Vispār uz ieskaitēm un eksāmeniem var iet vairākas reizes, kamēr pasniedzējam pietiek pacietības. Ne velti par šo tēmu ir tik daudz anekdošu un netrūkst arī manos studiju laikos, vienīgā nelaime, ka tās ātri piemirstas. Otro reizi es izkrītu ausu – kakla – deguna slimību jeb LOR eksāmenā. It kā nekāds smagais priekšmets, taču es to nemīlēju, bet tas bija jau piektajā kursā. Toties pasniedzēja uzvārdu Grobšteins atceros līdz pat šai dienai. Saucām mēs profesoru par Kapakmeni – latviski tulkojot.
Nepatīk arī fizkultūras nodarbības. Es esmu diezgan tizla sportā un fiziski nenorūdīta. Lai dabūtu ieskaiti, arī ir savi kritēriji, cik reizes jāpievelkas rokās, cik jāpietupstas, cik ātri jānoskrien un tā tālāk. Arī nokavētās nodarbības ir jāatstrādā, un tās ir veselas mocības. Tā gribas dabūt ārsta zīmi, lai būtu atbrīvojums, bet nekāda “laime” man pirmajos kursos nesmaida. Esmu vesela, un tikai mana fiziskā attīstība ir pavāja.
Mācīties visus nopietnos priekšmetus var tikai bibliotēkā. Kopmītnes lasītava ir tikai tāds “ūķis”, kur pirmkursniekiem iznāk suņa vieta pie durvīm. Mēs drīz atrodam, ka pilsētas centrā Publiskā bibliotēka ir kā maza paradīze. Tur ir viss, kas studentam vajadzīgs: siltums, gaisma, zināmas ērtības pie galda un ēdnīca, kur lēti var šo to iebaudīt un uz kādu laiku aizmirst apnicīgo kopmītni ar tās cūcībām. Ja svētdien es neesmu Rīgā, tad Publiskajā bibliotēkā. Pie reizes arī kāda izklaide skaistajā pilsētas centrā.
