Mūsu ģimenē laikam jau gēnos ir ierakstītas vecmāmiņu lielās prioritātes, kamēr mātes mācās augstajās skolās.
10.
Mūsu ģimenē laikam jau gēnos ir ierakstītas vecmāmiņu lielās prioritātes, kamēr mātes mācās augstajās skolās. Te jāpiezīmē, ka starp latviešiem un grupas biedriem es biju pirmos kursos vienīgā precētā sieva un māte, arī gados vecākā un tāpēc daudzās studentu “ēverģēlības” man vairs nepatika.
Pirmo reizi es lidoju ar toreiz moderno lidmašīnu IL – 18 uz meitiņas dzimšanas dienu astotajā septembrī. Mani pārņem tādas neprātīgas ilgas pēc savējiem, ka pēkšņi pametu visu un īsu brīdi pat neesmu pārliecināta, vai atgriezīšos. Jau esmu apguvusi pilsētas ģeogrāfiju un zinu, kā ātrāk tikt uz priekšu ar pazemes transportu metro. Nu es gribu pierādīt mājiniekiem, cik tuvu es atrodos, tikai piecdesmit piecas lidojuma minūtes. Uzzinājusi manu trako ideju tā uzreiz traukties uz Rīgu, Vika nolasa man morāli, kuras saturs ir brīdinošs, ka, ja tā turpināsies, nekas prātīgs no studijām nesanāks. Lai nu kā, bet es traucos uz lidostu. Man vajag risku, man vajag pašapliecinājumu. Pieci rubļi piecdesmit kapeikas – biļetes puscena ir kā radīta man – studentei. Tā es saslimstu ar šo lidošanas māniju u, pavirši rēķinot, nolidoju studiju laikā vairāk nekā divus simtus reisu. Man grupas biedri vēlāk ieteica uztetovēt uz ķermeņa par katru reisu un tūkstoš kilometriem vienu zvaigznīti. Ja tā būtu izdarīts, mana āda gan būtu raiba. Pirmā lidojuma laikā man blakus sēž kāds armijas virsnieks un, zinot, ka lidoju pirmo reizi, mani iedrošina. Laiks ir lidojumam labvēlīgs, nekādas gaisa bedres, viss norit bez starpgadījumiem. Tie mani piemeklē vēlāk… kad sasniedzu savu dzīvokli un uzskrienu ceturtajā stāvā, atrodu visu savās vietās: vīrs mājās, bērniņš aizmidzis. Tālo ceļu vējš mani ir atpūtis līdz tai laimīgajai zemes vietai, ko es labprātīgi biju pametusi, bet varbūt tāpēc mēs arī esam tik laimīgi…
Pēc trīs laimīgām dienā es atgriežos savā mītnes zemē jau ar citām izjūtām: kā uz darbu pēc brīvdienām. Atvedu uz Pīteru arī lietas, kuru kopmītnē nebija un pārliecinos, ka IL – 18 ir laba saite starp mājām un manu vēl svešo studentu pilsētu. “Velc, vilciņ, raudādams, kam apēdi kumeliņu,” es pie sevis dungoju, kāpjot ar ceļasomām uz savu istabu. No šī brīža manā mācību grupā neviens nebrīnās, ja es reizēm tieši no nodarbībām dodos uz lidostu.
