Jau ceturto gadu Latvijā septembra otrajā svētdienā oficiāli svin Tēva dienu. Alūksnes rajona prokuratūras virsprokurors Vilnis Sliņķis ir triju bērnu tēvs. Ilze (26), Mārtiņš (24) un Lauma (19) ir uzsākuši savas gaitas – Lauma studē Latvijas Kultūras akadēmijas Latvijas Kultūras koledžā, Ilze dzīvo un strādā Rīgā, bet Mārtiņš izvēlējies studiju programmu Alūksnē – Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā.
– Vai jūsu ģimenē atzīmē Tēva dienu?
– Ģimenē arī zināmā mērā atspoguļojas procesi, kuri notiek valstī. Tēva dienas tradīcija ir ienākusi pavisam nesen, līdz ar to arī ģimenē tā ir ienākusi, taču vairāk jau atzīmē Mātes dienu. Svarīgi ir, lai mēs neuzņemtu visu akli pēc kārtas, taču kāpēc gan neuzņemt labas tradīcijas? Galvenais – šajā dienā vīriem un tēviem ir jāapzinās tēva loma ģimenē, jo tā nebūt nav mazsvarīgāka par mātes lomu. Kalendārā jau visi pamana, ka ir Tēva diena, taču galvenais ir nevis konkrēta diena, bet attiecību sakārtošana starp tēvu un māti. Starp vecākiem un bērniem. Šai dienai ir jābūt kā atgādinājumam tam, lai par to padomātu.
– Vīrietis ir mednieks, kuram jāsarūpē ģimenei iztika, bet sieviete ir pavarda sildītāja.
– Es varētu daļēji piekrist šim sadalījumam. Pirmatnējās kopienās vīri gāja medībās, bet sievas uzturēja pavardā uguni, un tā uguns jau vairāk ir tā mīlestība, siltums, ko tikai sieviete var dot. Mūsdienu sabiedrība ir aizgājusi no šī modeļa, jo vīrietis ir pagājis malā no savas lomas un sieviete apzināti vai neapzināti uzņemas vīrieša atbildību. Viņa sāk aizpildīt tos robus bērna audzināšanā, kuri jāaizpilda tēvam. Es neuzskatu, ka tas būtu pareizi. Sieviete vispirms ir sieva, tad māte. Sieviete bērnam dod siltumu, bet vīrietis vairāk rūpējas par praktiskām lietām, jo nav tik emocionāls. Viņam ir vairāk tāds materiālistisks skatījums.
Sabiedrība apzinās vīrieša lomu ģimenē un uz tās izprašanu pēdējā laikā tiek likts uzsvars. Tādēļ arī Tēva diena ir pozitīvi vērtējama. Kaut vai reizi gadā padomāt, kāda tad ir tā tēva loma, kāds es esmu kā tēvs un kā salabot to, kas ir kādreiz “salaists dēlī”. Tēvam ir jāuzņemas vadošā loma. Viņam ir jāizvirza mērķi – gan profesionālie (personiskie), gan arī ģimenē. Ja ir mērķis, tad ir uz ko iet. Ja mums tā visa nav, tad mēs vai nu stāvam uz vietas, vai, kas visticamāk, virzāmies atpakaļgaitā. Sievietes no mums gaida to, ka mēs noteiksim virzienu, ka mēs uzņemsimies atbildību. Mēs nevaram pārlikt savu atbildību uz sievieti vien.
– Kāds būtu labākais veids, kā risināt konfliktus?
– Ne jau viss ģimenēs iet kā pa sviestu. Tieši konfliktsituācijās parādās ģimenes spēks, vai varam to kopā iznest. Ģimenē var būt dažādi uzskati par vienu un to pašu jautājumu, taču ir jārunā. Neko nevar atrisināt bez komunicēšanas, bez sarunāšanās vienam ar otru. Viens ir, ko es domāju, bet pavisam cits, ko domā viņa. Bet, kad es uzklausu, izrunājos, es arī sāku izprast.
Nav tādas vienas receptes konfliktu risināšanā. Mēs katrs tomēr nākam no savas vides, un tad, kad mēs saejam kopā, līdz šim iegūtie uzskati ir jāsaskaņo. Tas nebūt nav viegli. Pavisam jauna situācija ir tad, kad bērni ienāk ģimenē. Kad bērniem pienāk pusaudžu gadi – arī tā ir jauna situācija. Un arī tad, kad bērni atstāj mājas – arī tad mums ir jāmācās. Vecākiem ir jāmācās visu mūžu un tam nav universālas receptes. Galvenais ir klausīt sirdij. Viss, ko tu dari, ir jācenšas darīt mīlestībā un savstarpējā cieņā. Nevar atrisināt konfliktus dusmās. Tā nekas nekad nav atrisināts. Kādam ir jābūt pirmajam, kurš sper soli uz izlīgšanu.
Ļoti svarīgi arī atzīt savas kļūdas. Cilvēks ir egoistisks, un grūti pieņemt, ka otram tomēr ir bijusi taisnība. Un tad, ja tu ej lūgt piedošanu, tad tas neizsakāmi stiprina ģimeni. Arī attiecībā uz audzināšanu. Ja tu esi pieļāvis kļūdas bērnu audzināšanā un nevis bliez tik uz priekšu, ka man ir taisnība, bet pieej pie bērna un saki: atvaino, es esmu pieļāvis kļūdu… Tas uzreiz pārveido attiecības un nevis sagrauj, bet ceļ tēva autoritāti.
– Jūs esat aktīvi iesaistījies Alūksnes evaņģēliski luteriskās baznīcas darbībā.
– Es palīdzu baznīcas kalpošanā, esmu lektors. Manas attiecības ir izmainījušās kopš tā brīža, kad Dievs ir atvēris manu sirdi. Tikai sajūtot Debesu Tēva mīlestību, es varu dot to tālāk, sākot ar savu tuvāko – sievu, bērniem, draudzes locekļiem. Jebkurš cilvēks ir Dieva radība. Ja tu kādreiz neesi mīlēts, tad tev ir grūti mācēt mīlēt citus, bet tu to vari mainīt. Tu vari iemācīties mīlēt, kad esi sajutis Dieva mīlestību. Tas nav viegli, ir jāatzīst savas kļūdas, un tad tu vari iet tālāk. Esmu pateicīgs Dievam un baznīcai, kur man ir iespēja dzīvot kopībā un dzīvot pēc kristīgajām vērtībām. Šīs vērtības esam mēģinājuši ieaudzināt arī bērnos.
– Jūsu ieņemamais amats pieprasa sava veida bardzību. Vai esat arī stingrs tēvs?
– Esmu vairāk demokrātisks, protams, tas nenozīmē visatļautību, bet zināmas robežas. Es akceptēju bērnu izvēli, kaut arī tā var dažreiz man nepatikt. Es dalos savā viedoklī, bet pieņemu arī bērna. Tieši tad bērni ieklausās.
– Vai, jūsuprāt, agresīviem bērniem būtu jāmācās mājās?
– Problēma jau izriet no pašām mājām. Bērns atdarina to, ko viņš kaut kur ir redzējis, iemācījies. Sākumskolas bērns tātad ir redzējis sava veida agresivitāti mājās. Ģimenēs ir agresija, ar to es esmu saskāries arī profesionālajā jomā. Ja vecāki ir agresīvi viens pret otru, bērns to uzsūc kā sūklī. Pieaugušie var noslēpt savas emocijas, ilgi turēt to akmeni azotē, taču ne bērns. Daudzas problēmas rodas no nesakārtotām attiecībām starp tēvu un māti. Esmu par oficiāli reģistrētām laulāto attiecībām. Laulību līgums nozīmē tiesības un pienākumus. Ja tā nav, bieži vien ir tikai mutiska vai klusējoša savienība. Cilvēki sanāk kopā un pēc kāda laika tikai attopas, ka ir sākuši dzīvot kopā. Bērnam ir svarīgi zināt, ka šīs attiecības ir juridiski nokārtotas. Arī pašiem vecākiem tam jābūt nodefinētam. Bērns jūt, ja ģimenē nav šīs skaidrības, ja katrs var aiziet, kurā mirklī vien vēlas. Bērnam ir grūti dzīvot šādā nesakārtotā vidē. Viņš savas emocijas vienkārši grūž uz āru. Agresīva bērna mācīšana mājās neko nedotu. Tur ir jāstrādā ģimenes psihologam vai sociālajam pedagogam ar visu ģimeni kopā.
Viss, ko tu dari, ir jācenšas darīt mīlestībā un savstarpējā cieņā.
Vilnis Sliņķis
Nevar bērnu iespundēt uz mēnesi mājās un gaidīt, ka viņš atgriezīsies skolā mīļš un jauks. Tā tas nenotiek. Arī vecākiem to vajadzētu saprast, ka skola nevar šo problēmu atrisināt viena, bet ģimenei un skolai ir jāsadarbojas. Domāju, ka bērnam noteikti būtu svarīgi zināt, ka par viņa skolas dzīvi interesējas arī tēvs.
– Kāds būtu jūsu padoms jaunajām ģimenēm?
– Zinu, ka Rīgā, luteriskās baznīcas paspārnē, tiek rīkoti kursi, gan pirms laulībām, gan pēc. Šajos kursos profesionāļi palīdz pārim iepazīt labāk vienam otru, risināt konfliktsituācijas. Nevajag baidīties no grūtībām. Ja baidāties no grūtībām un pirmo nesaskaņu gadījumā gribas šķirties, tad labāk nemaz nesākt. Laulības ir ļoti svarīgs lēmums. Septiņreiz jāpadomā, pirms griez. Ir jānoskaidro katram sev, kas jūs saista. Viens ir seksuālās attiecības, taču kas saista vēl bez tā? Kas paliks pāri, ja tas tiek noņemts? Ir ļoti svarīgi saprast, kas otrā cilvēkā liekas pievilcīgs arī bez seksuālās pievilcības, vai esi ar viņu gatavs dzīvot līdz mūža galam gan priekos, gan bēdās un pārbaudījumos, vai esat gatavi pabalstīt viens otru, sniegt roku, kad otrs pakritis. Manuprāt, Dievs arī nav paredzējis cilvēkam būt vienam, bet katram no mums dod palīgu. Ir svarīgi iepazīt otru, padomāt nevis par sevi, bet par šo otru. Ir vajadzīga abpusēja sadarbošanās. Arī pēc vairākiem gadiem laulībā būtu vienam otrs jāaicina uz randiņiem. Nevajag jau nekur tālu braukt! Var, piemēram, aiziet uz kafejnīcu, aizbraukt ekskursijā uz Latgali. Vajadzētu atiet no šīs ikdienas rutīnas. Ikdienas skrējumā mēs aizmirstam par šīm svarīgajām lietām, par to mīlestību, kas bija mūsu ceļa sākumā. Tā ir kā krāšņs zieds, ja to nekopsi, tad ar laiku tas novītīs.
