Es esmu tev tepat blakus un tomēr palieku nepamanīta.
Es esmu tev tepat blakus un tomēr palieku nepamanīta.
Tu noliec krēslu vietā, kur ērtāk tev, atstājot mani noguruma varā.
Mums abiem domāto maizes riecienu, varbūt aiz izklaidības, tu aizmirsti dalīt uz diviem.
Tu uzasini tikai vienu zīmuli – sev, lai pierakstītu tās domas, kas svarīgas vienīgi tev.
Tu izrunā manis teiktos vārdus, tā liekot man kļūt par atbalsi.
Tu nostājies gaismas pusē, nepamanot pāri man krītošo ēnu.
Tu pāršķir izlasīto grāmatas lapu, atstājot mani vēl neapgūtas domas varā.
Tu pastiep roku, lai izslēgtu gaismu, atstājot mani pusceļā uz tumsu.
Es baidos paklupt, cenšos panākt tevi un pārāk ātri skrienošo laiku.
Es vēlos iedegt sveci, lai puskrēslā liktu tev mani atklāt no jauna.
