Pirmo reizi nokļūstot Alūksnē, apmeklēju arī “Alūksnes Ziņu” biroju. Tik ļoti šeit jūtams tas mazpilsētas šarms, par kuru mēs, rīdzinieki, esam lasījuši tikai grāmatās. Biroja durvis nepārtraukti virinās – te kāds piedāvā ekskursijas uz Rundāles pili, te kāds vēsturnieks cienījamā vecumā sagatavojis vēsturisku rakstu, te kāds atnes krūzīti karstas kafijas.
Ir diezgan drēgns jūlija rīts, bet te to nepavisam nejūt, jo atmosfēra ir pavisam silta un cilvēki – smaidīgi un bezgala laipni. Esmu gan paguvusi pastaigāt tikai pa Pils ielu, bet nemaz negribas pamest šo mājīgo vietu, jo nepamet sajūta, ka šeit var piedzīvot visu Alūksni uzreiz – kā turot roku uz pilsētas pulsa.
Pati labākā daļa? Alūksne tiešām pulsē! To es uzzināju vēlāk, beidzot izejot ielās! Ai, kā pulsē! Kas to būtu domājis, kas tam būtu ticējis – šis novada centrs patiesi ir dārgakmens, kuru es silti iesaku apskatīt katram latvietim un katram Latvijas ciemiņam. Svinīgi apsolos visu alūksniešu priekšā tieši tā arī darīt – stāstīšu radiem un draugiem, ka “uz Alūksni jābrauc, uz Alūksni taču”!
