Pēdējā laikā biežāk sanācis būt Apē un Apes pusē, acīmredzot to veicinājusi arī teritoriālās reformas aktualitāte un peripetijas ap to, taču skaidrs ir viens – jo vairāk tur esmu, jo vairāk gribas atgriezties.
Ja nu gluži būtu jāuzskaita iemesli, varbūt to pat būtu grūti izdarīt, jo tas bieži vien ir kaut kas netverams un uz papīra neuzskaitāms. Protams, katrreiz no jauna apbur mazpilsētas šarms, mazās bruģētās ieliņas, senie padrupušo ķieģeļu namiņi un omulīgā koka apbūve ar logu slēģiem un kāršrozēm, kas sniedzas līdz jumtam, riteņbraucēji ar pirmajiem rudens dārzeņiem bagāžas grozā… Un tā sajūta, ka nekur nav jāsteidzas, šķiet, pasaule ir apstājusies pie Apes stacijas ēkas.
Taču tajā pašā laikā te viss notiek. Pat dienā, kad sinoptiķi draudēja ar mēneša lietus normas nolīšanu, pilsētas svētku radītāji, lietusmēteļos tērpti, sprauda spilgti dzeltenus dekorus pilsētas skvērā un mani pa jokam mierināja, ka tas nekas, ka tagad līst, Apes svētkos nelīšot, jo viss jau esot “tur augšā” sarunāts.
Tas man atgādināja pašas neseno secinājumu, ka Apes pusē nekad nesastapt nevienu nīgru cilvēku. Pat lietū. Nudien, pat tad, kad, novadu robežu meklējot, “ielauzos” kādā sētā, sastaptā saimniece tikai atrunājās, ka pārvilkšot ko pieklājīgāku un tūlīt vārīšot tēju… Tāpat mūsu “Gada apeniete 2019” Zita Uzkliņģe, kurai “uzgāzos” kā sniegs uz galvas tūlīt pēc portāla balsojuma noslēguma. Balva? Jauki! Brauksiet ciemos? Bet, protams, meklējiet Aptiekas ielu!
Viesmīlība varētu būt vēl viens Apes atslēgas vārds. Vienmēr atminēšos Apes pilsētas svētkus, kur savas sētas durvis viesiem vēra Harju ģimene. Šķiet, ka apenieši omulību prot radīt ne no kā. Mazliet pīlādžu vāzē, rudens āboli uz galda un dārza lampiņas gar šķūņa malu – un ir tā, ka gribas palikt.
Tādēļ reformas gaitā ir sirdsmiers, ka – lai vai kā – Ape savu mazpilsētas šarmu nevar zaudēt nedz vienā, nedz otrā, nedz arī kādā trešajā scenārijā, jo te ir tā netveramā dzīves kvalitāte, kuru nevar iezīmēt nevienā kartē, to var tikai sajust atbraucot. Ne jau karte, novadi vai robežas ir svarīgi, bet gan cilvēki, kas te dzīvo.
Vārdsakot, ja nu man te Alūksnē kaut kas ne tā gadās, esmu jau noskatījusi vienu mājiņu Apē, kuru, vienmēr, iebraucot šajā mazpilsētā, apskatu, vai vēl ir uz vietas katram gadījumam. Sveiciens svētkos, Ape!
