Ir tādi cilvēki, kuriem liekas, ka viņi zina visu. Nav tāda jautājuma, par kuru viņiem nebūtu savs viedoklis. Arī man nācies sastapties ar tādiem visziņiem.
Ir tādi cilvēki, kuriem liekas, ka viņi zina visu. Nav tāda jautājuma, par kuru viņiem nebūtu savs viedoklis. Arī man nācies sastapties ar tādiem visziņiem.
Ne jau to zina, kas rādīts televīzijā, runāts radio, rakstīts avīzēs, žurnālos vai grāmatās. To visziņi atstāj citiem. Vieni zina, kas kurā veikalā nopērkams, kādas pārdevējas strādā. Cik svaigu preci liek uz letes, ko iemāna lētticīgajiem pircējiem, par kādām cenām vienā vai otrā vietā var iepirkties. Nav jau slikti, ja ir tāds zinīgs informators. Pašam nav jādomā, kur lētāk un izdevīgāk iepirkties. Pajautā viszinim un iepērcies vesels! Ja arī kādreiz nav trāpīts “desmitniekā”, tad vainīgais, protams, nebūs viszinis. Viss dzīvē mainās, pat viszinis visur nevar būt klāt. Labāk pārliecināties pašam.
Otri ir privāto dzīvju visziņi. Gluži kā detektīvi viņi zina, kas ar ko precas, šķiras, kaujas, slepeni mīlējas, cik glāzītes kopā ar draugiem izdzēris, kādu maltīti liek galdā. Par maka saturu, parādiem un kontu bankā zinās pastāstīt. Protams, zinās arī priekšnieka vājības un viņa kundzes gaitas. Pietiek ieminēties par kādu cilvēku, lai viszinis smalki izstāstītu, ko viņš ēd, kā ģērbjas, nodarbojas un citu.
Viszinis zina, cik ātri ir jāiet, lai aizietu līdz noteiktai vietai. Pagājušajā vasarā devos uz savu dārziņu. Pa ceļam apstājos, lai papriecātos par ziedošajām ābelēm. Laikam mana gaita nebija pietiekami ātri, jo viszinis, kurš sēdēja ceļmalā uz soliņa, jau pa gabalu pārmetoši jautāja, kad es domājot tikt galapunktā un vēl padarīt darbu. Nosarku un paātrināju gaitu, jo viszinis zināja, kurp man jāiet, ko esmu nolēmusi darīt. Atlikušo ceļa gabalu nosoļoju, apkārt neskatīdamās. Klausies un brīnies, gandrīz vai pats sāc sevi vainot, ka nekā nezini. Ja nezini, kas tavā dzīvoklī notiek, pajautā viszinim, viņš ar patiku izstāstīs pat to, kas tev ne sapņos nav nācis prātā. Īsts detektīvs! Gandrīz paldies jāsaka, ka maksu par informāciju neprasa.
Arī ar skopuļiem nācies sastapties. Pazīstu tādu kundzīti. Plānas, sakniebtas lūpas, šaudīgas acis. Jā, viņa lieku santīmu neizdos. Krāj diega galus, dažādas lupatiņas. Visu kā pele alā savelk. Margarīnu plānā kārtiņā smērē uz maizes. Man kļūst neērti par savu izšķērdību. Es, ja ir olas, ēdu vienu vai divas reizē, taču viņa stāsta, ka vienu olu četrās daļās dalot un katram izdalot pa šķēlītei. Tā visur, kā pati saka, mākot taupīt. Rezultāti taustāmi. Lepna savrupmāja, vasarnīca ar pāris siltumnīcām. Kad pajautāju, kā veicas, atbilde viena: “Kā var iet, ja makā tukšums!” Seko stāstījums, kā bikses divas reizes lāpījusi, ka nevarot atļauties pat litru piena nopirkt, nemaz nerunājot par krējumu.
Vēlāk klusībā nospriedu, ka te slēpjas zināma dzīves gudrība. Lai nenoskauž, lai labāk kaut ko iedod. Kur gan es esmu tikusi, nekā netaupot? Kad ir nauda, tad sevi palutinu, vēlāk – kā nu kuro reizi. Dzīvo un mācies! Katram sava taisnība.
