Esmu pāri pusmūžam. Ģimenē bijām pieci bērni savai mammai: trīs zēni, es un māsa. Mamma mūs audzināja viena, jo tētis gāja bojā juku laikos. Mēs, protams, dabūjām pērienus uz sava dupša. Par to varam pateikties mammai, ka visi beidzām skolu ar labām un teicamām atzīmēm. Katram ir arī sava profesija.
Tagad bērnus audzina tā, ka viņiem nedrīkst piedurt pat pirkstu. Un tad nu brīnās, kur rodas tik daudz nesekmīgo un klaiņotāju pa ielām. Ja kāds aizrāda, bērni nolamājas un iet tālāk. Nav nekādas cieņas pret saviem vecākiem, kur nu vēl pret citiem cilvēkiem.
To mēs tagad mācām. Pret suņiem un kaķiem izturamies labāk: kaķiem jāsamet pa eirītim, lai tie izdzīvotu. Cilvēkus mēs metam ārā no patversmes, lai tie klaiņotu, nevaram laist patversmē pat nakti pārgulēt. Tādiem cilvēciņiem ir suņa dzīve – jāguļ, kur pagadās pagrabos un vārtu rūmēs. Lūk, kā tagad skaisti dzīvojam, pašiem par to prieks! Kad beidzot sāks kāds domāt ar galvu, tas nav zināms…
Alūksniete,
kas sevi dēvē par Ezi
