Amerikā Havaju salās atpūšas dažādu aprindu ļaudis. Izvēle ir milzīga, tāpēc vien tā ir jāplāno.
Amerikā Havaju salās atpūšas dažādu aprindu ļaudis. Izvēle ir milzīga, tāpēc vien tā ir jāplāno. Ciemiņi bauda havajiešu labestīgo viesmīlību un rūpīgo uzmanību. Turīgie izvēlas no visa labākā gan viesnīcās, gan veikalos un restorānos. Citus tikpat draudzīgi uzņem dziesmu un deju uzvedumos, kas apmeklētājiem nemaksā neko.
Visi var baudīt Vaikiki piekrastes saulainās pludmales, siltās lagūnas un okeāna viļņus. Te ārzemju viesi jūtas ne tikai gaidīti, bet arī droši un aizsargāti.
Uz tuvākajām Karību salām nebraucam, jo tur dominē skaļā un uzbāzīgā Ņujorkas kultūra, bet Tobago par daudz izjūtam mums neierastās veco koloniju laika kungu un kalpu attiecības. Arī Meksikas kūrortos nejūtamies mājīgi. Izvēlamies atgriezties Havaju salās, Vaikiki piekrastē Oahu dienvidos. Visvairāk tur mūs aicina dabīga viesmīlība, havajiešu draudzīgums un šo salu ģeogrāfiskais tuvums.
Var pat teikt, ka ķēniņu ģimenes izšķērdība ir tā, kas salas noveda pie revolūcijas un pievienošanas Amerikas Savienotajām Valstīm. Cukurniedru laukos strādnieku skaits samazinās. Ananasi un citi tropu augļi, kafijas krūmi un makademijas riekstu koki dod lielu ražu, bet laucinieku skaits tomēr samazinās. Toties nāk klāt karavīri un bruņoto spēku bāzēs nodarbinātie, bet šodien izšķirīgi svarīgais saimnieciskais faktors ir tūrisms. Citiem vārdiem, kara bāzes un viesnīcas tagad ir galvenie tiešie un netiešie ienākumu avoti. Mazās ananasu salas laukus tagad pārņem jauni golfa laukumi un luksusa viesnīcas.
Izvēlamies uzturēties Vaikiki austrumu galā pie prinča Kuhio pludmales. Apmešanās izvēle ir liela. Lepnākā Vaikiki viesnīca Halekulani ir lētāko istabu cenas samazinājusi no 500 līdz 275 dolāriem diennaktī (ak, ja tur vēl būtu kādreizējās krastā, novietotās kabīnes jaunajiem, romantiskiem pāriem!).
Rēķinām, ka mums pilnīgi pietiks ar to, ko varam noīrēt par 100 dolāriem dienā, un pasūtam vidēja lieluma atvēsināmu istabu Queen Kapiolani viesnīcā kvartāla attālumā no pludmales. Mums piedāvā katru septīto dienu par brīvu, kā arī atlaidi lētākam lidojumam. Mūs visvairāk iepriecina, ka starp viesnīcu un kalnu atrodas plašais ķēniņienes Kapiolānī tautai dāvinātais parks ar lieliskām, pensionāriem īsti piemērotām pastaigu iespējām.
No mājām mūs vēlā rītā ved uz autoostu, mūsu pašu subsidētās biļetes stundas braucienam uz lidlauku maksā latu katram.
Lidlaukā sagaida zemessargi un lidlauka apsardze. Drošības pārbaudes procedūra ir laipna un mazliet haotiska. Man pašam liekas, ka esmu kontrolei izgājis cauri, nepilnīgi pārbaudīts.
Kalakauas avēnijā
Honolulu ielidojam vakarpusē. Pēkšņi atrodamies tropos. Negaidām parasto autobusu, bet ielecam jau dārgākajā atspoles autobusā, kas vadā ceļotājus starp lidostu un Vaikiki viesnīcām. Mūs viesnīcā sagaida pārsteigums – tā ir pustukša un strādā taupības režīmā. Galvenā restorānā pasniedz tikai lielās brokastis par četriem latiem. Iekārtojamies stūra istabā ar skatu uz kalniem un okeānu, vēl nopeldamies un ejam kārtīgi izgulēties.
Rīts ir mazliet apmācies, un mēs sauļojamies uz balkona. Pēcpusdienā ejam staigāt. Vispirms gar Alavai kanāla malu uz rietumiem, pēc tam nonākam uz slavenās Honolulu ielas, ķēniņa Kalakauas avēnijas. Te sarindotas lepnākās Vaikiki viesnīcas un veikali visas pasaules bagātniekiem. Garie luksusa limuzīni tos atved un aizved. Liekas, ka avēnijā netrūkst veikalu no Čikāgas “brīnuma” jūdzes, Ņujorkas Parka avēnijas, Sanfrancisko Ūnijas laukuma un Tokijas “Ginzas”. Lielās Reef viesnīcas vestibils un pasāžas pārvērstas par veikaliem, kur naski tirgo gandrīz visu, kas tūristiem varētu interesēt. Aristokrātiskajā Royal Hawaiian drūzmējas pāris simtu smalki saģērbušos ļaužu no Havaju labākajām ģimenēm. Tur būšot kāda pēckāzu pieņemšana.
Pie prinča Kuhio
Tālāk uz austrumu pusi Kalakuas avēnija pienāk pie prinča Kuhio pludmales. Tur notiek lieli būvdarbi. Apcirpti simtgadīgie banjanu koki un līcī izbūvētas vairākas jaunas lagūnas peldētājiem (peldētāji un sērfotāji te var nomazgāties dušās). Piekrastes dārza vidū pie īpaša ūdenskrituma uzcelts viselegantākais policijas iecirknis, izveidoti apstādījumi ar atpūtas vietām un šaha galdiņiem, iekārtotas platformas priekšnesumiem. Liela ļaužu drūzma ir tur, kur būvdarbi pabeigti, un vietējie vienmēr jūtas kā mājās šajā pludmalē un tālāk Kapiolānī parkā. Te redzam vietējos lielākos vai mazākos pulciņos pie galdiem. Lielākās ģimenes te atbraukušas ar bērniem, pusaudžiem un sirmgalvjiem. Te priecājas un atpūšas.
Turpat vakariņo daži būvstrādnieki un dārznieki, bet citi peldas vai tāpat kavē viens otram laiku. Būvdarbu projekts ir liels. Tālāk uz Dimanta kalna pusi uzcelts akvārijs un atjauno Pirmā pasaules kara veterāniem par godu uzcelto ūdenssporta kompleksu. Nedēļas nogalē Honolulu pilsēta prinča Kuhio pludmalē rīko tautas svētkus. Nav jau nekāda īpaša svinama diena, bet tautai pludmalē patīk. Lai noturētu jauniešus, uz nedēļas nogali iekārto estrādi muzikantiem, dziedātājiem un dejotājiem. Turpat blakus ceļ paviljonus septiņiem restorāniem, bet vakaros rādīšot arī filmas. Te mēs jūtam nepiespiestu un draudzīgu viesmīlību, īstā Aloha sveiciena garā.
Kapiolānī parkā
Dienas visvairāk pavadām Kapiolānī parkā. Tā nav nekāda Disnejlenda sapņu piļu un aizraujošu piedzīvojumu vieta. Liekas, ka šis ir īsts tautas parks tāpēc, ka tauta pulcējas pie dabas. Šis parks vieno atsevišķi un ģimenēs gan vienkāršos, gan citus vietējos ļaudis, varbūt tā, kā tas savā ziņā varētu notikt Brīvdabas muzejā pie Juglas. Parks gan nav izstāde vai muzejs. Te var izstaigāties, izstiepties zālītē un palasīt kādā ēnainā stūrītī. Iegriežamies arī zooloģiskajā dārzā. Arī tas ir daļa no parka. Te no skolām saved bērnus, lai parādītu, no kurienes nāk piens. Citas ģimenes svin dzimšanas dienas. Arī šeit notiek plaši būvdarbi, lai iekārtotu brīvdabas savannas.
Aizejam arī uz estrādi parka vidū, kur trīsreiz nedēļā uzstājas havajiešu dziedātāji un dejotāji. Šie uzvedumi nav tik kaislīgi un mežonīgi, kādus tos redzam citās Dienvidjūras salās. Tie vairāk uzsver īpatnējo izteiksmes veidu un dabisko labestību. Šos uzvedumus jau ilgus gadus finansē viena no turīgajām ģimenēm. Cik noprotam, sākotnējais nolūks nav bijis iepriecināt tūristus, bet atjaunot havajiešu tautas tradīcijas, kuras savā laikā gandrīz izskauduši Amerikas pirmajās universitātēs izglītotie misionāri.
“Estonia, Latvia and Lithuania!” mums uzsauc stalta havajiete. Viņa nāk mums pretim un rāda uz Latvijas karogu uz mana krekla. Viņas tēvs ir cīnījies Eiropā Otrā pasaules kara laikā un Vācijā iepazinis baltiešu bēgļus. Stāstījumos meitai tēvs daudz papildinājis skolā mācīto. Viņa stāsts ir Havaju salu un viņa ģimenes vēsture, un tā mūs sarunā pavīd arī tas, par ko dzimtie havajieši ar svešiem nerunā. “Mūs pārņēma lielā amerikāņu valsts, un var jau būt, ka amerikāņi ir labāki par citiem. Bet zaudējuši esam daudz, un to pašu, kas palicis, ir grūti pietaupīt,” viņa stāsta. Zinu, ka viņa domā par izcilajām Punahū privātskolām, ko dzimtajiem havajiešiem un viņu pēctečiem finansē bagāts zemes fonds. Šo vēl atlikušo, “diskriminējošo” mantojumu tagad ar tiesu palīdzību cenšas pārņemt vienlīdzības mīlētāji. “Arī tajās dienās, kad jūtos tīri labi es nespēju un negribu uzticēties ienācējiem no lielajām tautām. Es mazās tautas saprotu pavisam labi!” viņa atzīst.
Havajietes mudināti, apmeklējam ķēniņienes Kapiolāni dārzu, par ko agrāk nebijām dzirdējuši. Dārzs ir īpatnējs, pa pusei dabas veidots, pa pusei dārznieku kopts, ar dažiem citur neredzētiem kokiem, neticami krāšņiem hibiskiem un ar mauriņu klātiem ceļiem.
Restorānā Michel’s
Parka otrā pusē pie okeāna atvadāmies no šeit redzētā un piedzīvotā. Esam izstaigājušies, izpeldējušies, atpūtušies un iedeguši. Ejam uz Michel’s, vienu no labākajiem franču restorāniem pasaulē. Tas pastāv jau gadus 40 Colony Surf viesnīcā, kur tās iemītnieki dzīvo pastāvīgi. Pasūtām šampanieti un apskatām tuvākos restorāna viesus. Mums blakus ir apmetusies amerikāņu ģimene – bērni ir apbrīnojami klusi un uzvedīgi. Tālāk sēž trīs dāmas, ka vēlas vienotie par kaut ko ļoti nopietnu. Piekšā novietojusies četru japāņu ģimene, kas zinīgi iztaujā restorāna vīnu meistaru. Mūsu uzmanību visvairāk saista liela japāņu saime. Viņiem, skaitā divpadsmit, restorāna vadība nozīmējusi īpašu tulku un padomnieku. Te svin nopietnus svētkus pēc visām japāņu pieklājības normām. Cik varam spriest, kādas filiāles vadītājiem atbraukusi priekšniecība ar palīgiem no Japānas. Šajā gadījumā pie izrādāmās cieņas piederas arī augstākās klases mielasts. Mēs pie sevis rēķinām, ka lielais mielasts, dažādos vīnus ieskaitot, maksās vismaz 2000 dolāru.
Rīt jau būsim ceļa jūtīs, lai atkal atgrieztos mājās.
