Reti kuram laulātam pārim liktenis atvēl kopā nodzīvot līdz 65. kāzu gadadienai, ko dēvē par dzelzs kāzām, saules kāzām vai dimanta vainaga kāzām. Alūksniešiem Dzidrai un Jānim Zvejniekiem aiz muguras ir deviņu gadu desmitu piedzīvotais, ko papildinās arī gaidāmā nozīmīgā kāzu jubileja. Dzelzs simbolizē izturību, kas precētos pārus ir pavadījusi, ja spēj sagaidīt šo brīnišķīgo jubileju.
“Šajos gados visu esam piedzīvojuši – priekus, bēdas, strīdus, salabšanu,” saka Dzidra. Jānis piebilst “vienu labu lietu” – viņš neesot dzērājs, jo ģimenēs, kur kāds lieto alkoholu, ir daudz problēmu. “Lai dzīvotu saskanīgi, vīram un sievai jābūt līdzvērtīgiem, neviens nevar būt priekšnieks. Bet mums jau gadās kā dzīvē: viens ko pasaka, otrs pretēji un – dienu nerunā, tad atkal salabst,” viņš smaidot saka. Dzidras un Jāņa mīlas stāsts ir skaists, lai gan abi dzīvē piedzīvojuši daudz ko – īpaši Jānis, karojot krievu armijā. J.Zvejniekam oktobrī paliks jau 91 gads, bet Dz.Zvejniecei ir 86 gadi. Jānis jokojot piebilst: “Es jau vecu neņēmu – jaunāku ņēmu!” Apbrīnojams ir solīdā kunga dzīvesprieks, dzirkstošais humors, asais prāts, labā atmiņa, Dzidras kundzes nosvērtība un labsirdība.
“Pirmais skats, pirmais smaids…”
Jānis un Dzidra iepazinās pirms kara, bet attiecības sāka veidot pēc kara, kur Jānim bija jācīnās Sarkanās Armijas sastāvā un divreiz cieši, cieši jālūkojas nāvei acīs, tomēr mājās atgriezās. Jautāti par iepazīšanos, katrs atminas citu kā svarīgāko brīdi – Dzidrai atmiņā sporta laukums tagadējā Alūksnes Valsts ģimnāzijā, kur viņa sportoja kā skolniece, bet Jānis ar lielajiem puišiem skolu jau bija beiguši un nāca trenēties, pēc treniņiem pavadīja Dzidru uz mājām. Savukārt Jānis atminas, kā kopā vēl ar citiem draugiem gājuši uz viņa radinieku mājām Alsviķu pagastā svinēt jauno gadu un tad viens otru ciešāk nolūkojis. “Īstā iepazīšanās sākās pēc kara, kad mājās pārbraucu klibs un sašauts. Pirms kara biju sasniedzis dienestā iesaucamo vecumu – pāri 18 – un saņēmu paziņojumu. Sākās sajukums, kara komisariāts nezināja, kur mani nosūtīt, un teica: “Ejiet līdzi krievu armijai!” Tas būtu sīkums: gribi ej, gribi – neej, bet sākās 1941.gada izvešana uz Sibīriju. Tēvs jau bija miris 1940.gadā, mātei – veselības problēmas, māsa bija. Mēs tāpat būtu izvesti, ja es nebūtu aizgājis uz Krieviju. No mana iesaucamā gada daļa puišu aizgāja dienestā 3.jūlijā, savukārt 7.jūlijā jau brauca ķert krievus, jo krievu laiki bija beigušies,” atminas J.Zvejnieks.
Divreiz skatās nāvei acīs
Kara laikā māte saņēma pavēsti, ka Jānis kritis varoņa nāvē 4.februārī 1945.gadā un apglabāts Jaunauces apgabalā atsevišķā kapā… Kaujā Jāni sašāva ceļgalā un gar mugurkaulu, viņš nogulēja karalaukā gandrīz diennakti… “Tā bija mēneša nakts, nevarēja kustēties – biju 30 metrus no tranšejas. Dzirdēju, kā vācu virsnieks teica, ka vēlreiz visiem gulošajiem esot jāšauj virsū, tādēļ otro lodi, kas nospindzēja gar mugurkaulu, redzēju savām acīm… Kad debesis apmācās, sāku līst un tiku līdz mežam. Garām gāja krievu zaldāti, kuri mani pavilka kādu gabaliņu, bet tad secināja, ka nekustos un atstāja. Otrā dienā nāca zaldāti, lai apraktu kritušos. Arī mani ielika masu kapā pie līķiem… Vienīgā laime, ka gaisa temperatūra bija ap nulli, mugurā krievu pufaika, kājās – “vaļenki”, tādēļ bija silti. Sniga sniedziņš. Kad bēra ciet bedri, viens zaldāts – lai viņam gods un slava! – ieskatījās, ka man uz sejas nav sniega kā pārējiem, jo nokusis. Es kā pa sapņiem to pat dzirdēju. Mani izvilka no bedres un aizveda uz slimnīcu. Uzreiz operēja, atkal bija asiņu zudums. Kad atmodos, biju ievietots aukstā palātā – izrādījās, ka atkal pie mirušajiem, jo ārsti domājuši, ka tomēr “esmu gatavs”! Ienāca medmāsa, kuru pārbaidīju – uzreiz tiku pārvests uz Jelgavas slimnīcu,” atceras J.Zvejnieks. Viņš atklāj – fiziskas sāpes nekad nav jutis: ne kara laukā pēc ievainošanas, ne slimnīcā.
Alūksnē atgriežas 1945.gadā
Pēc ārstēšanās Jelgavā Jānis atkal nonāca kaujas laukā un slimnīcā pēc četru rokas granātu sprādziena. “Esmu ievainots abās kājās un rokās, mugurā, kaklā, pierē, tikai viena vieta neskarta un tādēļ man ir 3 mazbērni, 9 mazmazbērni un 2 mazmazmazbērni! Paša dēls Viesturs jau ir miris…” viņš saka. Savukārt Dzidrai kara laiks pagāja, mācoties skolā. “Kad no skolas sola sāka ņemt uz darba dienestu, man bija pazīstams kāds puisis, kura māsa sagājās ar kreislandvirtu, tad mani iekārtoja strādāt birojā. Mans brālis bija vācu armijā un bija uzzinājis par gaidāmo bombardēšanu, tādēļ aizveda mani pie radiem Blomē – tur bija daudzi mūsu radi sabraukuši. Tur arī sagaidījām Sarkano Armiju. Toreiz visādas runas klīda par sarkanarmiešu bardzībām, tādēļ mēs, meitenes, ģērbāmies biksēs par puišiem, bet nekas nenotika – viņi tikai izgāja cauri. Pēc kara sāku strādāt Valkā, Valsts plānu daļā. Arī es 1945.gadā atgriezos Alūksnē,” viņa atceras.
Pašvērtējums: “3+”
Māte un māsa sagaidīja Jāni atgriežamies no kara 1945.gada augustā, savukārt Dzidrai un Jānim atkalredzēšanās bija nejauša satikšanās pie Jāņa mājas, kam sekoja ilgas sarunas, sēžot uz mājas kāpnītēm. Viens otrā ieskatījās arvien ciešāk un nemaz negribēja vairs šķirties… “Viss veidojās pa kripatiņai, sākām kopdzīvi un esam kopā joprojām,” saka Jānis. Jautāts parādīt savu kāzu fotogrāfiju, Jānis sāk skaļi un sirsnīgi smieties, jo – nebija ne kāzu, ne foto. “Ar Dzidru sarakstījāmies 1947.gada 27.augustā. Aizbraucām ar zirgu uz izpildkomiteju, kur zirgs izjūdzās – tā nav laba zīme. Aizgājām pie sekretāra Siseņa, kurš prasīja, vai man esot pusstops? Bija! Vairākās vietās abi ar Dzidru parakstījāmies un mums tika novēlēts laimīgs ceļš. Un viss!” saka J.Zvejnieks.
Kā pratuši tik ilgus gadus nodzīvot saskanīgā laulībā? Jānis un Dzidra smaidot saskatās. “Neticu tiem pāriem, kuri apgalvo, ka kopdzīve nodzīvota kā sapnī, jo – dzīvē tā nenotiek! Savu laulības dzīvi vērtēju uz “3+” pēc 5 ballu sistēmas! Vislabākā diena ir, ja mēs ar sievu trīsreiz sastrīdamies un trīsreiz salabstam. Ja sastrīdamies trīsreiz un tikai divreiz salabstam, tad naktī nav gulēšanas,” saka Jānis. Dzidra piebilst, ka nevar dzīvi nodzīvot bez strīdiem, jo ikdienā visi strīdas arī par ikdienišķiem sīkumiem. “Es tikai dusmojos uz Dzidru, ka viņa tik daudz lieto medikamentus, īpaši mugurai, jo es zāles lietoju mazāk. Nevajadzēja Dzidrai jaunībā tik daudz špagatu taisīt – viņai bija slaidas, feinas kājas…” smaidot atceras Jānis. Dzidra atminas, ka jaunībā tika daudz vingrots, slidots, piedalījās sacensībās.
Vīru nekad neierobežo
Jautāti, ko dzīvē strādājuši, Jānis lepni saka, ka visu laiku “grozījies pie priekšniekiem”. “Biju vecākais budžeta inspektors Alūksnes rajona finanšu nodaļā – visi pārējie vadītāji bija krievi. Tur darbā pieņēmu arī Dzidru. Pēc desmit gadiem mani atlaida un tiku darbā jaundibinātajā sadzīves pakalpojumu kombinātā par priekšnieka vietnieku, kur arī nostrādāju līdz pensijai. Bet Dzidra pēc darba finanšu nodaļā mājās auklēja dēlu, pēc tam strādāja elektrotīklos – arī līdz pensijai,” norāda J.Zvejnieks. Dzidra atklāti saka: “Jānim jau tā dzīve bijusi plaša un sabiedriska. Sadzīves pakalpojumu kombinātā bieži bija balles, kur viņš gāja, bija kāršu un šaha spēles kopā ar draugiem. Es uz šīm ballēm gāju reti, bet vīram ļāvu brīvu vaļu iet – neesmu viņu ierobežojusi un tas arī ir viens no iemesliem, ka joprojām esam kopā. Es arī daudzus gadus dzīvoju mājās ar dēlu, kad viņš bija mazs. Vēlāk arī mazdēlu Igoru uzaudzinājām kā otru dēlu,” saka Dzidra. Jānis piebilst – tā kā strādājis augstos amatos, tad bijis pienākums būt tur, kur vajag sabiedrībai.
Nevajag strēbt karstu
Jānis skumji atzīst, ka tagad palicis ļoti maz viņa laikabiedru, ar ko kopā pavadīt laiku. “Piemēram, bijām jūlijā uz franču koncertu Alūksnē – no 1000 cilvēkiem tikai četri bija pazīstami…” Jautāti par vaļaspriekiem, abi atminas, kā kopā braukuši Alūksnes ezerā: Jānis makšķerēt, Dzidra – atpūsties. Tagad Dzidra un Jānis priecājas par trīs mazbērniem – Līga ir ķīmijas zinātņu doktore un ar ģimeni dzīvo Rīgā, Diāna ir izplatītāja tirdzniecībā, Igors dzīvo un strādā Alūksnē, kā arī deviņiem mazmazbērniem, kuri šobrīd studē vai mācās un 2 mazmazmazbērniem.
“Kā jaunajiem saticīgi mūžu nodzīvot? Lai dzīvo labāk nekā mēs! Lai brīžos, kad ir grūtāk, neiet uzreiz šķirties. Nevajag uzreiz karstu strēbt – jādzīvo tālāk un vispirms visu jāapdomā vēsu prātu,” saka Zvejnieki.
