Māriņkalna “Sapnīšos” šī ir īpaša diena – Maijas un Valda Ozoliņu Zelta kāzas. Nodzīvot kopā, saglabājot mīlestību, uzticību un saticību, pusgadsimta garumā ir ļauts tikai retajiem. Tas ir brīnums un laime ģimenei – vecākiem, bērniem un mazbērniem. Katrs gads viņu dzīvē ir kā zelta grauds.
Meitas sagādā pārsteigumus
Tagad Ozoliņu pārim šķiet neticami, ka pagājis tik daudz gadu kopš 1961.gada 29.jūlija, kad bija viņu kāzu diena. Kā svinēs Zelta kāzas? Meitas vecākiem ir sagatavojušas pārsteigumu, kuru, protams, nevar atklāt. Taču kopā ar radiem kāzu jubileja tiks svinēta pēc nedēļas. ”Sākumā domājām īpaši nesvinēt, bet meitas saka – Zelta kāzas ir tikai vienreiz mūžā. Tad nu secinājām, ka tomēr vajag nelielas svinības – apmēram 30 tuvākajiem radiem tepat mājās,” atzīst M.Ozoliņa.
Kāzu jubilejas gaviļnieki vienmēr ir atcerējušies šo dienu. Valdis sievai dāvina ziedus, arī kādu mazu dāvaniņu. Apsveicējas vienmēr ir arī meitas. “Tas bija 40.kāzu gadadienā. Es no rīta eju uz kūti un ieraugu, ka pie garāžas durvīm stāv liels ledusskapis un putekļu sūcējs, kas pārsieti ar lenti. Un klāt kartīte – sveicam kāzu jubilejā,” stāsta M.Ozoliņa. Izrādījās, ka meitas dāvanu atvedušas naktī, pielabinot suni, lai tas nerej. Interesantas bijušas sudrabkāzas. Tās pagājušas siena pļavā, jo bija jāpresē siens govij. Tikai pulksten divos naktī darbs bija pabeigts un varēja sēsties pie svinību galda. Maija bija tā pārgurusi, ka domāja tikai, kā ātrāk tikt gultā. “Lauku dzīve nav viegla, bet garlaicīgi nav nekad,” saka V.Ozoliņš.
Nolūko čaklu un lielu dziedātāju
Pirms 50 gadiem Ozoliņiem bija lielas kāzas ar apmēram 120 viesiem un diviem orķestriem, tāpēc mūzika skanēja gandrīz bez pārtraukuma. Jaunais agronoms Valdis pats pēlēja akordeonu kapelā, tāpēc kāzas, protams, nebija iedomājamas bez viņa muzikantiem. Otrs orķestris bija no Rīgas. Trakākais, ka Maiju kāzās nozaga. Ozoliņi spriež, ka vedējtēvs noorganizēja zagšanu – pasauca Valdi prom, un tikmēr līgavu saķēra un aiznesa. “Tumšs, krūmi, izskrēju uz vienu, uz otru pusi…” atceras V.Ozoliņš. 1954.gada pavasarī viņš sāka strādāt kolhozā, kā arī noorganizēja kapelu. “Maijas mamma un viņa pati nāca dziedāt ansamblī. Braucām arī citur spēlēt – uz Mārkalni, uz Pededzi, jo visur nebija tādu mūziķu grupu,” stāsta V.Ozoliņš.
Kas radīja simpātijas pret Maiju? Acīmredzot liela nozīme bijusi darba tikumam. Valdis stāsta, ka jau kopš mazām dienām meitene ganījusi un slaukusi govis. Lai gan tagad apkārtnē vairs nedzird govis maujam, “Sapnīšos” vēl ir sava piena devēja un teliņš. Pēc pamatskolas beigšanas Maija neklātienē apguva grāmatveža specialitāti. V.Ozoliņš spriež, ka Maijai patikusi ne tikai viņa muzicēšana, bet arī tas, ka bijis sportisks. Turklāt jaunais speciālists, kurš tika nosūtīts uz vadošo kadru skolu, kļuva kolhoza “Straume” priekšsēdētājs, savukārt Maija – galvenā ekonomiste. “Tā tas ir – 25 gadus esmu nostrādājis vienā darbavietā, un tam, protams, ir nozīme. Domāju – arī dzīvesbiedre ir jāatrod turpat. Pēc apprecēšanās mums tika piešķirts vienistabas dzīvoklis aiz putnu fabrikas. Tādā šaurībā nevarēja pat televizoru skatīties, lai nepamodinātu bērnus. Tāpēc septiņdesmitajos gados pamazām tika celta sava māja – “Sapnīši”,” atzīst V.Ozoliņš. Tajā viņi dzīvo joprojām.
Manto darba tikumu un pienākuma apziņu
Kā izdevies atraisīt samezglojumus? “Mamma ir tā, kas pratusi piekāpties. Tēvs strādāja vadošos amatos, tāpēc ir pieradis izrīkot, lai būtu kā viņam gribas. Mammai ir bijusi sievišķīga gudrība nestrīdēties un neiebilst, bet izdarīt citādāk,” secina meita Marita Klote. Viņa uzsver, ka no vecākiem ir mantojusi darba mīlestību. “Abas ar māsu Ilonu esam redzējušas, ka visu mūžu vecāki ir smagi strādājuši. Arī mēs esam darījušas visus lauku darbus. Tie bija jādara, lai arī, protams, ne sevišķi patika. Vecāki bez vārdiem rādīja, ka katrs darbs ir jāpadara arī tad, kad gribas kaut kur aizbraukt. Lauku saimniecībā nevar visu pamest. Droši vien pienākuma apziņa tādējādi ir ieaudzināta,” spriež Marita. Lai gan tagad vecākiem ir jau krietna gadu nasta un veselība nav tik stipra, tomēr viņi iet un dara. “Tēvs saka – ja neies un nedarīs, tad arī nekā nebūs. Nedrīkst paļauties slimībām, apsēsties un čīkstēt, ka grūti. Tēvs vēl iet mežā un gādā malku, lai gan viņam ir jau 81 gads,” saka M.Klote. Viņa atceras, ka ģimenes svētki vienmēr ir svinēti ar dziesmām un mūziku. “Esam muzikāla ģimene, tēvs spēlē akordeonu un pārējie dzied, arī dejo. Es no bērnības zinu visas vecās dziesmas, kuras citiem deviņdesmitajos gados bija atklājums,” norāda Marita.
Maija un Valdis Ozoliņi savā jaunībā par Zodiaka zīmēm neko nezināja. Taču tagad uzzinājuši, ka labākais laulāto saderības variants ir vīrs Auns un sieva Skorpions. “Mums tieši tā ir! Laikam sava taisnība tur ir,” secina V.Ozoliņš. Dzīvesbiedre piebilst, ka ir svarīgi vienam otru cienīt un atbalstīt, saprasties. “Ir, protams, bijuši arī sadzīviski pārpratumi un strīdi sīkumu dēļ. Taču tos var pārvarēt un dzīvot tālāk,” saka M.Ozoliņa.
